Alūksnietim Guntim Zālītim sēņošanai ir savs rituāls. Uz mežu viņš dodas viens, lai citi netraucētu. Brīvdienās izejot pa sev vien zināmu maršrutu, viņš atgriežas ar pilniem sēņu groziem.
Alūksnietim Guntim Zālītim sēņošanai ir savs rituāls. Uz mežu viņš dodas viens, lai citi netraucētu. Brīvdienās izejot pa sev vien zināmu maršrutu, viņš atgriežas ar pilniem sēņu groziem.
“Kad ir vecs mēnesis, tad sēnes nav tārpainas. Esmu izvēlīgs, ņemu tikai jaunas cepurītes, kas marinādē ir gardas delikateses. Turklāt uzreiz iztīru sēņotni, tad grozā iespējams vairāk salikt un mājās vairs nekas daudz nav jādara. Sēnes var marinēt vai arī gatavot savā sulā. Labi tas, ka, atstājot mežā sēņu sporas, tās vairosies,” skaidro sēņotājs.
Šoreiz viņš no meža atnesis arī milzu baraviku. Tiesa, tajā jau ieperinājušies tārpi. Bet beka ir varena: cepures diametrs ir 25 centimetri, augstums – 20 centimetru, tāpēc to vērts parādīt citiem. G.Zālītis stāsta, ka īsts sēņu birums ir ik pēc pieciem gadiem. Tad tās, kā mēdz teikt, var kaut ar izkapti pļaut. Viņš uzskata, ka pērnajā rudenī sēņu bijis vairāk, bet arī šoruden būtu grēks sūdzēties. Kamēr nav bijušas salnas, varot atrast vasaras un rudens sēnes.
Mazmeita Elīza Zālīte šoruden sēņot nav bijusi. Viņa uz mežu var doties tikai tad, kad ir brīva no mācībām.
“Man sēnes negaršo, bet lasīt patīk, sevišķi gailenes un bekas,” apgalvo meitene. Viņa par vectēva atrasto milzu baraviku ir sajūsmā, jo tik lielu redz pirmo reizi. Elīza atceras, ka kopā ar vecākiem atrada lielu sēni, tomēr tā nav salīdzināma ar šo beku.
