(Turpinās no 7.maija). Esmu laukos, ārā silts, ir +24 grādi, diena lēnam sliecas uz vakaru, ir apmēram seši vakarā.
(Turpinās no 7.maija)
Esmu laukos, ārā silts, ir +24 grādi, diena lēnam sliecas uz vakaru, ir apmēram seši vakarā. Tētis izvadā mani pa tuvāko kartupeļu dārzu (izrakts nopietni), parāda arī sovhoza kukurūzas lauku (izrakņāts vēl nopietnāk), ābeļdārzu. Tur, zem kādiem astoņiem kociņiem, velēna ir apgriezta otrādi, sapluinīta smalkos gabalos un “izčūpstināta”. Nevar zināt un saprast, kas tiem “melnajiem” urkšķētājiem tur licies un varbūt ticis tik garšīgs, ka pat ābelīšu saknēm nākotnē diezin vai kas būs līdzams ar mēslojuma piegādāšanu tālākai eksistencei. Tētis, izrādīdams apkārt esošo postažas ainavu, visu laiku klusi pie sevis pukst, tas ir, lamā meža cūkas. Ir arī par ko lamāt, es redzu savām acīm – kartupeļu laukā iestādītās vadziņas ir “izvagotas”, iestādītie kartupeļi noēsti, pusēsti vai vispār neēsti un tikai vienkārši izmesti no zemes ārā. Kartupeļu lauks nopēdots no vienas vietas – maziņas, vidējas un arī lielas meža cūku pēdas! Analoģiska mēness ainava paveras blakus esošajā kukurūzas laukā.
Te ir jāsēž! Viennozīmīgi jāsēž! Un rezultātam jābūt kabatā!
Abi divi ar veco nospriežam, ka gaides vieta būtu ideāla uz malkas grēdas, kas novietota turpat netālu no kartupeļu dārza pie malkas šķūnīša. Šis medību tornis atrodas netālu no kukurūzas lauka, kuru no tēta kartupeļu lauka šķir tikai kādi nieka 40 metri. Abus cilvēka roku, tehnikas darinātos un sakoptos laukus atdala nekopta, pamatīgi saaugušu zāļu un nezāļu josla, nu vienkārši aizlaista pļava, kurā iemītas vairākas mājas lopu un cilvēku staigātas taciņas.
Kā sagatavoties gaidei?
Mans nakts medību tornis sastāv no malkas grēdas – augstums apmēram 2,5 metri, malkas šķilu garums – 1 metrs, grēda pietiekami gara un stabila, atstutēta no abām pusēm ar zemē iedzītiem un savā starpā ar virvīti sastiprinātiem baļķēniem. Līdz mājai arī nav tālu – kādi 70 metri. No guļamistabas loga ir labi pārredzams kartupeļu dārzs, malkas grēda un mednieks, kas uz tās tupēs.
Mans sencītis pacenšas ne pa jokam – atnes un noliek uz malkas grēdas koka atzveltnes krēslu – lai dēlam būtu ērta sēdēšana un cūku vaktēšana. Vēlreiz visu nopētām, abi izanalizējam iespējamo notikumu gaitu, bet tas viss ir “pupu mizas”. Šajā pēdu jūklī neviens “spečuks” nepateiks, no kuras puses nāks, kas nāks, cik daudz nāks, kuru lauku pirmo terorizēs, būs pa šāvienam vai nebūs un vai vispār šonakt nāks… Tā filozofēdami un saprazdami tikai vienu šā vakara patiesību – kā būs, tā būs, mēs ar tēti ejam mājās.
Vēlreiz pārbaudu savu ekipējumu – viss ir gatavs un viss ir sakārtots šai medību operācijai. Lodes “brenneks”, renkuļi, prožektors, bise. Atkal spīdinu istabas sienās, pirms tam aizraudams aizkarus – nu super, nu forši! Gaisma spoža, viss sabalansēts ar planku un “mušku”, slēdzīši darbojas, nekas negrab un netraucē pielikt plinti pie pleca.
Lēnām aug uztraukums – kā būs, ja būs?
Kā ir tad, kad ir gaide?
Pēc 22.30 sāk krēslot. Tētis palicis galīgi nepacietīgs, man sajūta vēl trakāka. Viss! Velku kaut ko līdzīgu “fufaikai”, ņemu ieroci, munīciju, uzkabinu uz jostas nazi – esmu gatavs startam. Jā, te vēl mamma. Nu mamma paliek mamma – dod man līdzi maizīti ar ceptu gaļu, kas ietīta folijā un plastmasas kulītē, termoss ar tēju arī turpat, lai dēliņam nav jācieš bads, jo jāsēž taču visu nakti, vajadzīgs spēks utt.
Veiksmīgi atkāvies no maizītēm un termosa, pametu vecāku ligzdiņu. Pēc piecām minūtēm esmu kaujas pozīcijā. Nosēstos krēslā, pielādēju plinti: pirmajā stobrā “brenneks”, otrajā – deviņmilimetrīgie renkuļi (pašlietie).
Sēžu. 23.00. Uztraukums ir pārgājis, jo nekas nenotiek, lai gan nevar teikt, ka nekas nenotiek. Notiek, jo daba jau neaiziet gulēt kopā ar “homo sapiens”. Un kā vēl notiek! Ir maija nogale, silts, bezvējš. Tādā laikā mīlētājiem būtu grēks dirnēt pilsētu “kafūžos” un “restūžos”, tie ir dzīvē zaudēti posmi. Tas tā, katrs jau kaļ laimīti sev pats.
Es izbaudu dabas jaukumus, sēdēdams nekustīgi uz malkas grēdas savu sencīšu māju tuvumā pie kartupeļu un sovhoza kukurūzas laukiem. Kaut kur pļavās, laukos vai dārzos griež griezes, kaut kur ūjina ūpji, kaut kur dzeguzes skaita cilvēkiem atlikušos gadus, reizēm pāri galvai nokurkšķina savu līgavu neatradis šnepju gailītis, dīķīšos klusāks un klusāks paliek vardīšu koncerts, tālumā, kāda iztramdīts un sabijies, norejas stirnbuks. Protams, tam visam cauri pinas un vijas civilizācijas trokšņi – kaut kur tālumā rūc mašīna, skan mūzika, tiek paziņots, ka pareizs laiks ir…
Plānodami ar tēti šīs medības, abi esam izpļāpājušies visu ko un izštukojuši visādus variantus. Bijām tikai aizmirsuši abi nospriest – ja nekas nenotiek, cik tad man uz tās malkas grēdas ilgi tupēt? Es jau varu aiztīties projām tad, kad apnīk, tajā pašā laikā skaidri apzinos – ja meža cūkas ir nākušas baroties katru nakti visu pēdējo nedēļu un traucētas tikai ar bļāvieniem no tēta puses (ko viņas absolūti neņēma galvā), tad viņas būs klāt arī šonakt. Tāpēc nolemju – sēdēšu, sēdēšu un sēdēšu, un iešu projām tikai 05.30, kad mamma ies slaukt un laist ganībās govis. Jā, nolemt jau var, tikai izpildīt tā apgrūtinoši.
00.30. Godīgi esmu nosēdējis uz malkas grēdas 1 stundu
30 minūtes, neesmu īpaši taisījis troksni kustoties, neesmu šķaudījis, klepojis, pīpējis vai kā citādi traucējis meža cūku iespējamo tuvošanos medību vietai, esmu baudījis dabu. Nekas nenotiek.
01.30. Nogaidīts 2 stundas 30 minūtes. Nekas nenotiek. Daba ir apklususi, tikai griezes griež savu griezīgi patīkamo dziesmu, kura man vairs neliekas patīkama, aizraujoša un romantiska. Man sāk likties, ka viņas griež tik skaļi, ka es varu nedzirdēt meža cūku tuvošanos. Pavisam nopietni. Griezes griež vairākās vietās un līdz riebumam skaļi. Gribas tajā virzienā izšaut, lai vienreiz būtu miers. Turpinu sēdēšanu uz malkas grēdas.
02.00. Nekas nenotiek.
Ne par to iet runa! Bet par ko tad? Vēl tiešām nekas nenotiek, bet es sadzirdēju! Jā, es dzirdu! No malkas šķūnīša puses dzirdu skaņu, kas nepārprotami liecina par meža cūku tuvošanos! Kaut kas nāk no mežiņa, kas ir aiz šķūnīša un aiz upītes. Kārtīgi šļakstīgs plunkšķis! Man tajā brīdī absolūti nebija skaidrs – vai tur nāk bariņš ar cūku mammu priekšgalā un ar sivēnu baru astē vai tas bija vieninieks ar “šarmanto” aromātu, zvēra zvērisko uzmanību, viltību un cūcisko stāju.
Protams, man nav skaidrs tāpēc, ka nav pieredzes šādās medībās. Pieredzējis mednieks pēc saklausītajām skaņām uzreiz konstatētu, kas tas par ciemiņu vai ciemiņiem tuvojas. Pēc šļakstiena vairs nedzirdu neko, klusums ir stindzinošs un trauksmains reizē. Manā organismā sāk trakot adrenalīns, kas izpaužas tādā kā nodevīgā kāju, roku un vēdera muskulatūras sīkā trīcītē. Kas būs?
Šajā situācijā man rodas, pašam neko vēl nesaprotot un nopietni neapjaušot, problēma. Es, kā lielākā daļa cilvēku, neesmu kreilis, tāpēc bise ir uztupināta uz ceļgaliem ar stobriem uz kreiso pusi. Nepārprotamais “melno” tuvošanās troksnis atskan no labās puses. Tātad man vajag ātri, klusi, tajā pašā laikā cenšoties ļoti, ļoti uzmanīgi, sagriezties pašam pa labi ap savu asi (saskrūvējot ķermeni rumpja vidusdaļā uz pusēm), pārvietot arī bisi šaušanai izdevīgā pozīcijā. Ja tas jādara tad, kad “melnais” ir ārā un redzamības robežās, tad vari necensties, lops kustību pamanīs. Tātad – fiksi jāmaina ķermeņa stāvoklis! Mani vēl glābj arī tas, ka vēja virziens ir man labvēlīgs – jūtu, ka tāda vāja, ļoti vāja vēsmiņa nāk no labās puses, no tās puses, kur vajag parādīties medījumam. Ja es mācētu rakstu valodā izteikties daudzmaz literāri un gramatiski tēlaini, tad es šo situāciju aprakstītu pamatīgāk tieši šajā epizodē – kā es “klusi” mēģinu griezties uz tēta atnestā krēsla. Tas draņķis čīkst, pīkst, čerkst, grab (vismaz man tā liekas) un visādi mēģina nodod ar savu trokšņošanu manu klātbūtni nakts klusumā. Beidzot man izdodas veiksmīgi sagriezties, bise arī ir samērā parocīgi pa tvērienam. Nu! Kur esi? Kamdēļ nenāc?
Klusums. Uzmetu aci pulkstenim – 02.06.
Kā ir tad, kad gaide beidzas?
Un tad es viņu ieraugu! Velna milti! Tas ir milzīgs kuilis! Ferdinands! Matadors! Viņš lēnā garā izčāpo no šķūnīša stūra, ierauj ar skaļu šņācienu nāsīs gaisu un virzās tālāk pa vienu taciņu, kas iemīta nekoptajā pļavā. Nav īsti skaidrs, kur tad lops nolēmis doties – iekost kukurūzu vai arī no sākuma iebāzt šņukuru tēta kartupeļu laukā. Attālums līdz Ferdinandam brīdī, kad es viņu ieraudzīju – 15 metri. Protams, šis nestāv uz vietas, bet soļo savā nodabā tālāk. Jāšauj!
Situācija “sveicināšanai” ideāla, labāku nevar vēlēties! Es viņu redzu kā uz skatuves, man nav jāšauj ne no priekšas, ne no aizmugures, Ferdinands iet man garām, uzgriezis kreiso “plati” (sānus). Pie tam es esmu krietni virs zemes un virs viņa arī, labi redzu kuiļa plato muguru un garo ķermeni. Redzamība tomēr nav tik laba, lai droši varētu nomērķēt un izšaut bez prožektora palīdzības, tas nekas, ka kuili es redzu kā uz bildes. Tāpēc plinte jau pie pleca, drošinātājs noņemts, jau izdzirdot troksni upītē, kreisās rokas rādītājpirksts guļ uz prožektora slēdža, labās rokas rādītājpirksts – uz pirmās “mēlītes”, kas aizsūtīs savā nopietnajā misijā “brenneka” lodi. Kaut kur pazudušas adrenalīna radītās izjūtas. Jāšauj!
Uzķeru stobra galā kuili, “mušku” neredzu, ieslēdzu prožektoru, maza korekcija, spiežu. Baigākais blieziens! Sajūta tāda, ka šāvienu var dzirdēt arī Cēsīs, kas atrodas 50 kilometru attālumā! Kā nekā nakts klusums, izjūtas šaujot ir pavisam citādas nekā stāvot mastā uz numura dienas laikā kolektīvajās medībās. Parasti pēc šāviena, ja bise aprīkota ar leišu konstrukcijas prožektoru, pateicoties atsitienam, gaisma nodziest. Tad vajag ātri , ātri ar pirkstu sameklēt slēdzi, ieslēgt prožektoru un izdarīt otro šāvienu. Tā es arī daru. Ieslēdzu gaismu. Kuilis savukārt ir “ieslēdzis piekto ātrumu” un jau atrodas diezgan patālu – apmēram 35 vai 40 metrus. Šauju.
Nezinu, kas par fizikas likumiem nostrādā pēc otrā šāviena, bet mans medību tornis sāk brukt! Šis process notiek ļoti ātri, man nav laika noreaģēt un nolēkt zemē vai kā citādāk izvairīties no likteņa pasniegtās iespējas atgriezties uz grēcīgās zemes tieši šādā veidā.
Gaide beigusies – kas tālāk?
Kad daudzmaz atgūstos, izrāpjos ārā no malkas šķilām, atbrīvojos arī no salauztā krēsla, kurš vairs nedraud, ka čīkstēs, pīkstēs un grabēs, bet kurā ir iesprūdusi mana kāja. Kā jau kārtīgam medniekam pienākas es arī šādos kritiskos apstākļos neesmu izlaidis no rokām bisi, tāpēc vienu otru ķermeņa daļu esmu apdauzījis samērā pamatīgi. Paldies dievam, šis kritiens, attiecībā uz mani, aprobežojas tikai ar zilumiem, sasitumiem un nobrāzumiem, bet toties mans leišu prožektors cieš nopietni – aizsargstikliņš un halogēnā lampiņa ir pagalam.
Esmu nostabilizējies uz kājām, vēl īsti nesaprotu, kas notiek, kāpēc notiek, kas tagad jādara, kad, spīdinādams lukturīti, pienāk tētis. “Ko šāvi, kas ir, kur ir? Oooo! Kāpēc sačakarēji malkas grēdu?”
(Turpinājums sekos)
