Pagāja bērnība, un pienāca skolas laiks. Mācījos otrajā klasē, kad pēkšņi es no pieskatāma un nemākulīga skuķēna apkārtējo māju saimniecēm – vecākām kundzēm – kļuvu par galveno miesassargu.
Pagāja bērnība, un pienāca skolas laiks. Mācījos otrajā klasē, kad pēkšņi es no pieskatāma un nemākulīga skuķēna apkārtējo māju saimniecēm – vecākām kundzēm – kļuvu par galveno miesassargu.
Es bieži ciemojos pie mūsu kaimiņienes Kristīnes tantes. Viņas istabā atradās glezna, kāda tai bija vērtība – nemāku teikt. Zināju, ka tur attēloto sievieti sauc par Jaunavu Mariju. Man patika tajā lūkoties, taču reizē arī biedēja lielais krusts, pie kura, uz ceļiem nometusies un uz augšu pacēlusi rokas, tupēja Marija. Kristīnes tante paskaidroja, ka jaunā sieviete esot pie sava dēla kapa. Vairāk par to nerunājām. Mani šī glezna fascinēja un bija žēl Marijas.
Reiz kaimiņiene kopā ar mammu aizgāju uz patālo veikalu un atstāja mani savā istabā kopā ar suni Dadzi. Gāja laiks. Mēs, ar Dadzi krietni izspēlējušies, kur nu kurais atpūtāmies. Suns ielīda pagaldē, bet es, ierīkojusies uz mūrīša, ielūkojos gleznā. To, kas notika tālāk, nemāku paskaidrot vēl tagad. Bet notika, lūk, kas!
Brīdi tā raudzījusies, prātoju, ka vajadzētu iziet ārā un iedot govij padzerties, kad pēkšņi Marija sakustējās, nolaida rokas un pastiepa uz manu pusi. Es, daudz nedomādama, metos zem gultas. Suns, nesapratis, kas ar mani notiek, arī ielīda pakaļ. Tā kopā sagaidījām mammu un Kristīnes tanti, kura nevarēja saprast, kāpēc tupam pagultē. Kad pirmais pārbīlis bija garām, abas sāka mani iztaujāt, kāpēc tā rīkojusies. Slepeni pašķielējusi uz gleznu un konstatējusi, ka viss ir tāpat kā agrāk, atviegloti uzelpoju. Pastāstīju, kas bija noticis prombūtnes laikā. Abas uzmanīgi klausījās. Kristīnes tante teica, ka tas kaut ko nozīmējot.
Lai izvairītos no tukšām runām, nolēmām nevienam to nestāstīt, tomēr Kristīnes tante pastāstīja. Pie viņas ciemos bieži nāca tāda paša gadagājuma kundzes – pārsvarā māju īpašnieces, kuras bērni aicināja dzīvot pie sevis, tāpēc mājas vajadzēja pārdot. Kamēr atbrauca pakaļ iedzīvei, viņas mani sāka aicināt gulēt pie sevis, jo uzskatīja, ka Jaunava Marija mani apveltījusi ar īpašām spējām un manā klātbūtnē nekas ļauns nenotiks. Mamma gan dažādi atrunājās, bet mīļā miera labad piekāpās. Tā es visu vasaru naktis pavadīju kādā no mājām. Parasti mana guļasvieta atradās tuvāk durvīm, tomēr baiļu man nebija. Rīts pienāca bez starpgadījumiem, un tantes mani pateicīgi apdāvināja. Toruden mājās netrūka ne medus, ne žāvēta šķiņķa. Pat lieku kartupeļu maisu iedeva.
Gāja gadi. Dažādi notikumi vēlās pāri. Daudzi jau piemirsušies, bet šis aizvien vēl ir atmiņā. Tagad sarežģītās dzīves situācijās es meklēju palīdzību pie Dievmātes. Sevišķi pacilāta jūtos 15.augustā – Vissvētākās Jaunavas debesīs uzņemšanas svētkos. Tad ir tāda sajūta, ka Dieva māte dod svētību katram, jo visi mēs esam aicināti kalpot savam tuvākajam.
