– Kāpēc cilvēku ir vairāk nekā pērtiķu? – skolotāja jautā Anniņai. – Nezinu, – atbild Anniņa. – Toties es zinu! – roku ceļ Jānītis. – Vai jūs kādreiz esat mēģinājuši kniebties kokos?
***
– Kāpēc cilvēku ir vairāk nekā pērtiķu? – skolotāja jautā Anniņai.
– Nezinu, – atbild Anniņa.
– Toties es zinu! – roku ceļ Jānītis.
– Vai jūs kādreiz esat mēģinājuši kniebties kokos?
***
Pa Čaka ielu iet māte ar dēlēnu. Skatās – pie mājas sienas stāv izkrāsojusies dāmīte minisvārkos, tīkliņzeķēs un augstpapēžu kurpēs.
– Mamm, nopērkam tanti!
– Dēliņ, tanti nevar nopirkt, viņa taču ir dzīva!
– Mamm, tad nopērkam to tanti, kas stāv pie staba!
– Viņu arī nevar nopirkt!
– Nu tad nākamreiz es iešu pastaigāties ar tēti!
***
Direktors, atvadoties no darbinieka, kas aiziet strādāt citur:
– Man ļoti žēl, es biju tā pieradis pie jums. Jūs man bijāt gandrīz kā paša dēls – tikpat bezatbildīgs, slinks un nekārtīgs.
***
Skolotāja stundā ilgi stāsta par dzīves mērķiem un jēgu, pēc tam jautā:
– Nu, bērni, ko jūs gribētu, lai cilvēki par jums stāsta jūsu bērēs?
Pēterītis:
– Es gribētu, lai cilvēki stāstītu, cik esmu bijis labs ārsts un cik daudziem cilvēkiem esmu izglābis dzīvību!
– Malacis, Pēterīt! Un tu, Anniņ?
– Es gribētu, lai cilvēki stāstītu, cik esmu bijusi laba sieva, māte, un vecmāmiņa, cik ļoti visi mani mīlējuši!
– Ļoti labi, Anniņ! Un ko tu, Jānīt, gribētu, lai par tevi runā tavās bērēs?
– “Skatieties! Viņš kustas!”
