22. Tad viņa mašīna, līgani šūpodamās aizbrauc pa mājas ceļu uz Lejaskrogu pusi.
22.
Tad viņa mašīna, līgani šūpodamās aizbrauc pa mājas ceļu uz Lejaskrogu pusi.
Augusts vienlaikus aizbrauc pretējā virzienā. Linda atgriežas istabā. “Tā iet, kad bremzes netur!” viņa pie sevis nosaka. Nopūtusi zilās sveces, kas jau krietnu gabalu nodegušas, viņa skatās, kā vēl labu laiku kūp pret griestiem zilibalti dūmi, kas tagad vairs nav aromātiski, bet sīvi… Svētku gaidīšana ir beigusies… Viss iznācis tik tizli! Pēc laiciņa viņa, mēteli uzģērbusi, aizslēdz mājas ārdurvis un pa egļu ieskauto ceļu sākumā lēni, tad aizvien ātrāk iet uz Silaini. Ir mainījies vējš. Tagad tas atkal pūš tieši sejā un lien zem drēbēm. Kopš rīta viņa nav ēdusi, bet nejūtas izsalkusi, tikai bezspēcīga. Taču viņa iet tikai uz priekšu. Ceļš līdz Silainei liekas garš un nelīdzens. Mājās viņa pārnāk pārsalusi. Te arī neviens viņu negaida: bērns vēl dārziņā, vecāki darbā. Varētu netraucēti izraudāties par visu, kas sakrājies sirdī, taču asaru nav, ir tikai dusmas uz sevi un savām iedomām. Viņai nav tādu draudzeņu, kam uzticēt savas apslēptākās domas. Pati viņa bieži uzklausa svešas likstas, taču savām mājvieta paliek pašas sirdī. Vienlaikus viņa izjūt arī tādu kā atvieglojumu. Kārlis ir aizgaiņājis viņas pielūdzēju. Vai tas būtu paša Likteņa pirksts? Viņa laikam patiesi nebija gatava attiecībām ar Augustu.
9. Beigas labas, viss labi…
Dzidra jau sen ir iepazinusi pārdevējas daudzos darba knifiņus. Silaines nomalē Šanhajā darbā pagājuši jau vairāki mēneši. Bodītē ir gan pārtika, gan pirmās nepieciešamības saimniecības un rūpniecības preces, kas vajadzīgas pa rokai katrā mājā. Veikala izkārtnē lasāms: ikdienas preces. Tās tiešām nav nekādas luksusveikala preces, kas neiederētos pelēcīgajā pilsētiņas nomalē, tomēr par nīkulību arī te nekas neliecina. Pārdevējai ir modernas tirdzniecības darbinieces formas tērps: zāles zaļš bikškostīms, koķets priekšautiņš, kas izceļ šmaugo augumu, galvā laiviņveida cepurīte. Arī Lindai, kas palīdz mātei savās brīvajās dienās un dod viņai izejamās dienas, ir tāds pats darba tērps. Veikala iekārtojums ir mūsdienu prasībām atbilstošs: plašas noliktavas telpas, sanitārais mezgls, signalizācija, kas savieno veikalu ar netālo policijas dežūrdaļu, pārdevēju rīcībā ir mobilais telefons.
Dzidra ir apmierināta ar dzīvi un darbu, kas kaulus nelauž un pati izskatās un jūtas kā trīsdesmitpiecgadniece, kaut gan aiz muguras jau sen četrdesmitā dzimšanas diena. Kur viņai bijis prāts tik ilgi vergot zemnieces darbā? Vēl kādus gadus viņa ar mokām nolauztu, tad arī veselība būtu sabeigta, un uz visiem laikiem pazustu sievišķība un dzīvesprieks. Tagad viņa var tikai pabrīnīties, kā Apsīši tik ilgi spējuši izturēt, nesaprotot, ka Latvijā zemnieki – sapņotāji nesasniegs pārticību tikai ar fanātisku darbu, bija vajadzīga kapitālistiskā domāšana, kuras viņiem trūka. Kapitālisma likumi ir nežēlīgi. Par to viņa aizvien pārliecinās, gan lasot avīzes, gan klausoties radio, kas skan veikalā visu dienu. Arī ar veikala pircējiem viņa jau ir iepazinusies. Daudzi sevi ir atklājuši kā rūpju nomāktas personas. Viņas klienti bieži nāk uz veikalu, arī lai tikai parunātos, uzticot pārdevējai savas nepatikšanas mājās, problēmas ar bērniem vai vīru. Tomēr visbiežāk pircēji sūdzas par naudas maciņa plānumu, izdzīvošanas grūtībām un depresiju. Daudzreiz Dzidrai nākas pierakstīt paņemtos produktus uz pēcmaksu. Cik reizes viņa nav sev solījusies nedot turpmāk uz krīta, taču aizvien kāds nelaimes putns ir atkal izmisīgi lūdzis pierakstīt parādu līdz algas vai pensijas dienai. Daži tā arī ir pazuduši uz visiem laikiem un sākuši mest veikalam līkumu. Dzidra spēj piedot arī to. Tikai pret dzērājiem viņa ir cieta un nepielūdzama. Alkohola atkarīgie ir kā stihiska nelaime, kas jāpacieš, alu tirgojot, taču tikai par skaidru naudu. Nevienu alus pudeli uz parāda viņa nedod. Par laimi, stiprāku dzērienu veikalā nav. Cik te tādu alus kārotāju neapgrozās, kas par sīkajās haltūrās saņemto tepat pie veikala stūra iztukšo lētos un stipros aliņus un apčurā veikala sētu. Telpā tādus paģiru lāpītājus Dzidra necieš, un, kā par brīnumu, nekādas domstarpības nav radušās. Dzidra ir nepiekāpīga no pirmās dienas: dzert un smēķēt veikalā nedrīkst: “bocmaņi”, “lāčplēši”, “sātani”, “drēģeri” jātukšo ārpusē!
Ir parasta janvāra novakare. Ārā pieņemas sals. Platajā veikala logā cita pēc citas uzzied leduspuķes.
