17. “Tad jau iznāk, ka es pat tagad tevi bildināt nedrīkstēšu,” Andrejs atsmej, “atkal laikā nepaspēju.
17.
“Tad jau iznāk, ka es pat tagad tevi bildināt nedrīkstēšu,” Andrejs atsmej, “atkal laikā nepaspēju.Šis briesmīgais notikums mūs visus satrieca, es sapratu, kas tu man esi. Ja nu es tevi tagad uzrunātu, vai tu man piekristu par to jaunas dzīves sākšanu?”
Visu mūžu Larisa ir gaidījusi bildinājumu: savā skuķes naivumā no Šūpolnieka, tad no tālā reisa neatgriezās Mārtiņš. Četru cietuma gadu laikā kādas tikai domas nelauzās galvā! Viņa nebija nekāda noziedzniece, taču, nokļuvusi skarbajā vidē, kļuva cieta kā krams, nevienam neko neizpauda un nedalījās emocijās… Tagad, kad dzīves ceļš sāka jau ritēt uz mūža otro pusi, varētu šo cēlo bildinājuma žestu arī pieņemt. Vai viņa tik vārga tagad drīkst uzvelt otram savu nastu? Ja Andrejam tiešām ir pret viņu jūtas, tad tās nekur nepaliks. Galvenais ir mīlestība – tā domāja arī Mārtiņš, un tas bija pareizi.
“Esmu nolēmusi, ka man vispirms jātiek uz kājām, tad… Atceries, ka tava māte mani ne acu galā neieredzēja, varbūt viņa pareizi domāja, ka es tev nederu. Ja viņa būtu dzīva, tu mani…” Larisa nepabeidz iesākto teikumu.
“Lai nu māte dus Dieva mierā! Ar Zinaidu viņa satika kā cimds ar roku, tāpēc arī mani no tevis sargāja, bet tam vairs nav nozīmes. Tagad abas guļ kapos blakus. Es atzīstos, ka daudzreiz jau tad, kad Zinas vairs nebija, es biju par daudz mīkstčaulīgs un tevi mīļā mājas miera dēļ neuzrunāju. Tu nāci vakaros un gāji projām kā brīva meža kaķe, un kad kļuvi bagāta, baidījos, ka man atteiksi, ka es mantas dēļ.”
Abi ilgi klusē.Vēlā rudens krēsla ieplūst palātā. Tagad brīnišķīgā burvība no Larisas sirds ir pagaisusi, viņa ieklausās, kā ārā koku zaros elš rudens vējš. Tas nozīmē, ka mainīsies laiks.
“Kad viss būs garām, redzēsim, ko dzīve mums solīs. Gaidi mani, draugs! Bet tagad brauc atkal mājās, šodienai sarunu bijis tik daudz! Esmu nogurusi, diena bija skaista un likās gara, tu mani šodien tikpat kā bildināji, paldies par to.”
Uzspiedis vieglu skūpstu Larisas pierei, Andrejs paņem savu mūzikas instrumentu un iziet. Larisai tagad viņa stāvs liekas sadudzis. Varbūt tā nemaz nedrīkstēja? Viņai nevajadzēja likt Andrejam vilties, viņš taču bija tik pārliecināts, ka netiks atraidīts, bet viņa jau atteica tikai uz laiku. Šodien vēl pietrūka tās sajūtas un drošās nākotnes cerību, lai atbildētu ar jāvārdu. Tas pašreiz ir nelaikā, priekšā tik daudz nezināmā. Oficiāls vīrs nekad nav bijis viņai pie sāniem, un varbūt tas arī nav lemts… Rītdiena nāks ar jauniem uztraukumiem, atkal būs jāpārcieš pēcoperācijas smagums, atkal uzmācas bailes nepamosties no narkozes. Šīs domas viņa atgaiņā. Vakarā viņa palūgs māsiņai miega zāļu tableti, jo rītā priekšā tāls ceļš.
Naktī pie viņas atnāk dīvains sapnis: “Lejaskrogos” pie virtuves saimes galda sēž Andrejs, blakus viņa māte Elza, galda otrā pusē Zinaida – ģērbusies kā apbērējot: baltajā kāzu kleitā. Ir savāda sajūta: Larisa ir sapņa vērotāja. Viņa redz, ka Zina apsēžas Elzai blakus un apņem viņu ap pleciem, kā Larisu kaitinot, sak, redzi, cik mēs mīļi dzīvojam! Andrejs galda otrā pusē liekas apvainojies un, ar roku mādams, aicina Larisu galda savā pusē. Taču Larisa paliek kur bijusi, tikai nosaka: “Ja tu gribi sēdēt ar mani kopā, tad nāc pats.” Vēlāk Elzas un Zinaidas tēli izbālē un pazūd, bet Andrejs, paņēmis akordeonu, spēlē “Savāda vasara”, kā toreiz, kad pienāca Zinas aiziešana. Melodija skan sapnī vēl ilgi. Tā sajaucas ar šodien dzirdēto, Larisa sapnī viena pati griežas dejā, kamēr noreibst galva. Sapnis ir garš un atkārtojas vairākas reizes.
Larisa pamostas nosvīdusi un neatpūtusies. Ko nozīmē šis sapnis, šīs bijušā nebijušas kombinācijas? Arī dzīvē viņi var palikt katrs savā galda pusē. Vai tiešām sapnis būs ar īpašu nozīmi? Tādus viedus sapņus Larisa savā dzīvē jau ir redzējusi. Tādi piepildoties. Sapnis ir devis viņai padomu: paļauties likteņa lemtajam, viss taču esot jau cilvēkam piedzimstot zvaigznēs ierakstīts. Daudzi tam netic un nepiegriež vērību, citi pārāk paļaujas uz nolemtības teoriju. Larisa nepieder ne vieniem, ne otriem, tomēr horoskopus izlasa. Šī tradīcija – atverot avīzi ielūkoties, ko zvaigznes sola, pastāv, un nav svarīgi, kas piepildās, kas ne.
Uz Rīgu reizē ar Larisu brauc arī Linda, viņai pilsētā esot kas darāms, tad viņa arī nākamo reizi zināšot, kā Larisu atrast. Ceļš liekas garš. Smidzina sīks rudens lietus, pasaule ir pelēka, un tikai pie galvaspilsētas vārtiem laiks noskaidrojas. Varbūt tā ir laba zīme? Rudenīgās saules stars ir kā sveiciens no aizgājušās vasaras. Linda ievēro, kā pie Juglas lielā veikala sieviņas tirgo ziedus, ābolus, sēnes. Rīga ir kā liels tirgus, te ir pircēji un pārdevēji, te ir kapitālisms, kas laukos vēl tikai sākas. Larisa Rīgā būs pircēja: privātajā slimnīcā viņa pirks pakalpojumu – veselību – un pakļausies kapitālisma likumiem: viss tagad ir prece, turklāt viņai piedāvās kvalitatīvu preci – operāciju, kas vajadzīga, lai turpmāk nebūtu jāstaigā kroplai un klibai.
