Snieg. Koki sastinguši gaidās.
Snieg. Koki sastinguši gaidās. Pret debesīm pavērstās zaru plaukstas tver pūkainās pārslas. Cik labi būtu, ja sniegs spētu izlīdzināt ne tikai grumbas zemes pierē! Mirdzošs savā pirmatnībā tas apklātu netīrumus, nejēdzības, un Latvija kļūtu tāda, kādā vēlamies dzīvot.
Pērn evaņģeliski luteriskās baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga atteikšanās vadīt ekumenisko dievkalpojumu valsts proklamēšanas gadadienā radīja debates, vai tā iespējams pievērst sabiedrības un valsts vadītāju uzmanību negācijām. Acīmredzot tas nav izdevies, jo korumpētība, kontrabanda un noziedzība palielinās. Šogad mācītājs valsts svētkos uzsvēra, ka ir “pienācis laiks Latviju neatdot”. “Laiks neatdot Latviju ne alkatībai un savtībai, ne varas kārei, arī paša gļēvumam un kūtrumam, neatdot nenozīmē paturēt,” teica arhibīskaps. Bet daudzas vietas Doma baznīcā bija brīvas, un vārdos ieklausījās galvenokārt vecāka gadagājuma cilvēki.
Ko mīlam, tas mums ir vērtīgs un tam pāri nedarām. Vai var teikt, ka mīlam savu valsti un zemi? Spodrinām Latvijas tēlu pasaulē, taču daudz svarīgāk ir to sildīt savā sirdī. 18.novembrī bija tukšas un apledojušas ielas. Tajās rets gājējs meklēja drošāko ceļu. Tikai sarkanbaltie karogi pie mājām liecināja, ka ir valsts svētki. Jā, bija “svinīgi pasākumi”, bet ir sajūta, ka tie organizēti pienākuma dēļ.
Pēc nedēļas sāksies Ziemassvētku iepirkšanās tirgus, kur ņirbēs krāsas un mūzika. Kristus un gaismas piedzimšana vistumšākajā gada dienā ir visas pasaules cilvēkiem svarīgs notikums. Iespējams, ka arī tā nozīme pazudīs pirkšanas un pārdošanas priekā. Bet varbūt tad atcerēsimies, kas Latvijas vārdam licis iemirdzēties? Katrai tautai vistuvākās ir vērtības, kas tai pieder. “Man no tūkstoš un vienas pasakas pietiek ar tūkstoti. No tūkstoš un vienas dzimtenes man pietiek ar vienu. Lai arī tā nav gluži pasaka. Dieva dāvana toties,” atzīst rakstnieks Jānis Rokpelnis.
