Alūksniete Una Sedleniece četrus gadus studē kultūras menedžmentu Vācijas Lietišķo zinātņu universitātē.
Alūksniete Una Sedleniece četrus gadus studē kultūras menedžmentu Vācijas Lietišķo zinātņu universitātē. Pēc gada viņa iegūs uzņēmējas diplomu, maģistra grādu un atgriezīsies Latvijā. Una ne mirkli nepieļauj domu, ka varētu dzīvot citā valstī.
“Man ir Latvijas Kultūras akadēmijas bakalaura grāds starptautiskajos sakaros. Strādājot Rīgā, intuitīvi jutu, ka nepietiek tikai ar teorētiskajām zināšanām. Lai arī nebija vēlēšanās pamest Latviju un doties prom, sapratu, ka nepieciešams kaut kas vairāk. Kultūras akadēmijai ir sadarbības līgums ar Vāciju, kas deva man iespēju tur nokļūt,” stāsta U. Sedleniece.
“Kultūras menedžments Latvijā un Vācijā nav aprobēta un akadēmiska sfēra. Mācībspēki izzina veidus, kā to mācīt, kas kultūras menedžerim jāzina tagad un nākotnē. Tāpēc Lietišķo zinātņu universitātē man ir jāapgūst ekonomiskās, sociālās un kultūras zinātnes. Pozitīvi, ka tur prioritāte ir praktiskās iemaņas, kas kultūras menedžerim ir svarīgas,” saka U. Sedleniece.
Vācieši ir toleranti
Studiju laikā no Vācijas uz mājām viņa atbrauc divas reizes gadā. “Labi, ka trīs mēnešus iepriekš zināju, ka būs jābrauc projām, un varēju sevi tam sagatavot. Sākumā bija grūti: jauna vide, sveša valoda un apkārt daudzu tautību cilvēki. Pirmajā gadā līdz Ziemassvētkiem bija “pierīvēšanās”. Nācās sevī izvērtēt, ka tas ir vajadzīgs un ka tikšu galā. Tas palīdzēja izturēt,” atceras Una.
Viņa atzīst, ka atrašanās starp dažādu tautību studentiem problēmas nerada, jo visi ir līdzīgi. “Vācieši ir liela nācija, kas katru ārzemnieku cenšas ņemt savā patvērumā. Tas kļūst nepatīkami, kad izjūtu to kā aizbildniecību vai normu. Tiesa, ne katrs vācietis, kas smaida, ir gatavs palīdzēt. Tomēr viņi ir toleranti pret ārzemniekiem. Latviešiem tas vēl ir jāmācās,” domā Una.
Cilvēki nedomā par darbu
“Pagājušajā rudenī četrus mēnešus biju praksē Rīgas Laikmetīgās mākslas centrā. Gribēju uzzināt, kā ir strādāt Latvijā. Visvairāk mani pārsteidza cilvēku morāle. Es nāku uz darbu strādāt, bet visi man apkārt runā par sadzīviskām lietām: cik maksā sviests, zeķes un piens. Viņi nedomā par darbu! Saprotu, ka nav motivācijas to darīt, jo ir zemas algas, un cilvēki neapzinās, kāpēc strādā,” saka Una.
Viņa uzskata, ka “darba morāle” ir atkarīga no priekšniecības. “Tā ir pašsaprotama iestādēs, kur ir ražošana un cilvēks var nopelnīt. Kultūrā bieži trūkst virsuzdevuma un zināšanu. Man būs grūti pierast pie attieksmes pret kultūru. Runājot ar projekta sponsoriem, saskaros ar uzskatu, ka kultūras darbinieki ir maz attīstīti mākslinieki. Bet tā nav! Viņi ir cilvēki, kas palīdz māksliniekiem, lai sabiedrībai vispār būtu māksla,” uzskata U. Sedleniece.
“Lai Latvijā attīstītos kultūras dzīve, vajag pārliecināt Saeimas deputātus par tās nozīmīgumu. Tā nav tikai izprieca, bet vitāla nepieciešamība un svarīgs faktors valsts ekonomikā. Līdzekļi, ko tai piešķir, ir nodokļu maksātāju nauda. To vajadzētu atcerēties. Diemžēl tas nefunkcionē ne Latvijā, ne Vācijā. Ja neapzināsies šī darba svarīgumu, tad pēc pāris gadiem šīs iestādes varēs slēgt,” viņa domā.
Ir vajadzīga Latvijai
Dzīvojot Vācijā, Una ir kļuvusi iekšēji brīvāka. “Daudzie pārbraucieni vairs nav tik grūti, jo es jūtos piederīga Alūksnei un Latvijai. Apzinos, kādas iespējas sniedz Vācija, bet jau no pirmās dienas zinu, ka tur nepalikšu. Manuprāt, es esmu vajadzīga Latvijai. Atzīstu, ka esmu atpalikusi no šejienes dzīves, lai arī lasu ziņas internetā un vecāki man sūta avīžu izgriezumus ar vietējām aktualitātēm. Trūkst fiziskā kontakta,” apgalvo Una. Viņai nesimpatizē cilvēki, kas sēž un žēlojas. “Savu dzīvi ir jāregulē pašam,” uzsver Una.
Bez vecākiem nevarētu
“Dzīvoju vietā, kur robežojas Vācija, Polija un Čehija. Tur ir spēcīgas vēsturiskās tradīcijas. Ar draugiem braucam izklaidēties uz tuvākajām pilsētām, kā arī rīkojam savas ballītes. Jāatzīst, ka Austrumeiropas cilvēki prot atraktīvāk izklaidēties. Vācijā ir pieņemts rīkot lielas dzimšanas dienas svinības ar garu viesu sarakstu,” secina Una. Viņas aizraušanās ir kompozīciju veidošana no augiem un klavieru spēlēšana, dziedāšana, grāmatu lasīšana, detektīvfilmu skatīšanās un pastaigas svaigā gaisā. “Tētis man regulāri sūta literāro mēnešrakstu “Karogs”. Es nevarētu iztikt bez saviem progresīvajiem vecākiem,” atzīst Una.
Alūksne ir “pasaules mala”
Braucot uz Alūksni, reizēm Unai līdzi dodas arī kursa biedri. “Aizvedu viņus uz Garnizona kapiem, kur paveras skats uz ezeru. Tagad klīst leģenda, ka tā ir “pasaules mala” – tik burvīga vieta. Arī par Rīgas dziesmu svētkiem un Alūksnes kapu svētkiem viņi bija sajūsmā. Vācieši augstu vērtē latviešu kulinārijas prasmi,” uzsver studente. “Atgriežoties gribu darīt labu un godīgu darbu. Kas tas būs – to pašlaik vēl nezinu,” saka Una.
