Alūksnietes Signes Gorbānes vaļasprieks ir suņu trenēšana.
Alūksnietes Signes Gorbānes vaļasprieks ir suņu trenēšana. Lai arī ģimnāzijā daudz jāmācās, viņa vienmēr atrod laiku, lai izietu pastaigāties ar saviem mīluļiem.
Pašlaik Signe ir skolotāja četriem suņiem – gadu vecajam Reksim, astoņgadīgajam Rembo, piecus gadus vecajam Rio un trīsgadīgajam Nerosam. “Rembo ir mans draugs apmēram piecus gadus. Viņa saimnieki dzīvoja kaimiņos, tāpēc bieži ar suni gāju uz veikalu vai pastaigāties. Pēc tam sākām apmeklēt treniņus,” jauniete atceras. Diemžēl Rembo sacensībām vairs netrenējas veselības problēmu dēļ.
Signe smej, ka par suņiem interesējas, kopš sevi atceras. Ar Rembo saprotamies pat ar žestiem. Grūtos brīžos dodos pie viņa, lai gūtu spēkus, bet priecīgos, lai dalītos. Ar viņu arī pavadu visvairāk laika,” saka Signe.
Zināšanas apguvusi pati
Trenējot suņus, meitene ir piedzīvojusi daudzus kuriozus. “Suņi mēdz būt viltīgi. Reiz Rembo trenca kaķi. Zinādams, ka to nedrīkst, pēc tam pieskrēja pie manis uz trim kājām. Es viņu samīļoju, jutu līdzi par sāpi un teicu, ka dosimies uz mājām. Bet Rembo, viltnieks, priecīgs aizskrēja uz visām četrām! Reizēm, kad izeju pastaigāties ar trim suņiem un lieku vienam pārvarēt barjeru, tas pārlec pār muguru otram četrkājim,” atceras Signe.
“Nekad nevajag suni novērtēt par zemu. Viņi ir ļoti gudri. Ir tādi, kas nepakļaujas dresūrai. Varbūt suns jau no mazotnes ir turēts ķēdē. Liela nozīme ir viņa audzināšanai līdz gada vecumam,” viņa uzsver. Trenera prasmes jauniete galvenokārt ir apguvusi pašmācības ceļā, bet daudz ir devis arī instruktors Ivans Pavlovskis no Smiltenes.
Kopā peldas un vizinās
Signe domā, ka gadījumos, kad suns uzbrūk cilvēkam, vainīgs ir saimnieks. “Tā ir tikai un vienīgi viņa nolaidība, ka notiek šādi gadījumi. Es pat teiktu, ka tie ir bezatbildīgi suņu īpašnieki. Nedrīkst četrkājaino draugu palaist vienu bez uzpurņa un neskatīties, kur viņš aiziet un ko dara,” uzskata Signe.
Ziemā Signei kopā ar bērniem ir jautri, jo suņi labprāt savus draugus vizina ragaviņās. “Tie ir mani “ziemeļbrieži”,” smej Signe. Savukārt vasarā viņi kopā dodas peldēties. “Peldot suns ietur apmēram pusmetra distanci no cilvēka, jo zina, ka, pienākot tuvāk, var cilvēku saskrāpēt. Ja suni pasauc, tas sāk ap mani riņķot. Tad man patīk tam pieķerties pie astes un uz muguras aizpeldēt uz krastu,” jūsmo jauniete.
Suns ir jāmīl
Lai trenētu suņus, varētu sasniegt labus rezultātus, sacensībās ir nepieciešamas trīs lietas: mīlestība, draudzība un stingrība. “Pirmkārt, suns ir jāmīl. Ja tā nav, tad labāk nemaz nevajag uzsākt šo nodarbi. Ar četrkāji ir jābūt draugos. Ir jāprot panākt kontakts, kad cilvēka un dzīvnieka starpā valda draudzība. Stingrība nepieciešama, lai suns saprastu, kas ir galvenais, jo trenēt suni nevar ar lūgšanos: “Lūdzu, pārlec šai barjerai!” Saimniekam ir jāprot savam mīlulim iemācīt disciplīna,” uzsver Signe.
Būs arī savs draugs
Lai arī jauniete ir trenere četriem suņiem, personiska mīluļa viņai nav. “Es ļoti vēlos savu suni, bet apzinos, ka drīz man būs jādodas mācīties uz citu pilsētu, tāpēc tas nav iespējams. Es būtu suņa saimniece, bet viņš mani redzētu tikai dažas reizes mēnesī. Tas nebūtu pareizi, tāpēc pagaidām no tā atturos. Bet es zinu, ka kādreiz man noteikti būs suns. Un mans draugs būs tieši tāds kā Rembo – draudzīgs, uzticams un vienkārši mīļš,” viņa saka.
