Šis gads būs tikpat svarīgs un revolucionārs kā 1991., kad Latvija atguva neatkarību.
Šis gads būs tikpat svarīgs un revolucionārs kā 1991., kad Latvija atguva neatkarību. Uzzināsim, cik tālu esam Eiropas integrācijas sarunās un kad iestāsimies Eiropas Savienībā. Tāpēc tas būs grūts.
Ir nepieciešama savstarpēja sapratne, iecietība un ticība, ka Latvijā tiks radīti cilvēku dzīvei cienīgi apstākļi.
Ir brīvas attiecības
“Latvijas ceļš” ir liberāla brīvu cilvēku politiska organizācija. Starp tās biedriem ir attiecības, kāda nav iedomājamas Tautas partijā vai LSDSP. Ne tāpēc, ka tās būtu labākas vai sliktākas, bet tās ir citādas. Mūsu savstarpējās attiecības ir samērā brīvas. Protams, tam ir savi trūkumi. Reizēm nākas mobilizēties un pārvarēt iekšējas grūtības. Ja cilvēki ir izglītoti, intelektuāli attīstīti un pārliecināti, tad viņi vēlas lielāku brīvību un savstarpēju uzticēšanos. Man tas šajā partijā liekas pievilcīgi.
Kodolu veido tautfrontieši
Partijas biedru kodols ir veidojies no cilvēkiem, ar ko kopā biju Tautas frontē, kā arī Pasaules brīvo latviešu apvienības biedriem. Pašreizējā politiskajā spektrā partija ir labēji centriska, kā jau liberāļiem nākas. Aiz mums ne tikai Saeimas sēžu zālē, bet arī ikdienas politikā ir sociāldemokrāti. Uzskatām, ka cilvēkam ir jābūt galvenajam faktoram attīstībā, bet viņam arī jāuzņemas atbildība. Ar to atšķiramies no sociāldemokrātiem. Bet abas partijas ir par sociālu atbildību tirgus ekonomikā. Tas nozīmē, ka ir vajadzīgas sociālas programmas. Diemžēl šiem mērķiem nepietiek līdzekļu. “Latvijas ceļš” ir pārliecinājis sabiedrības aktīvāko daļu un politisko eliti, ka ir jāstrādā to uzkrāšanā.
Nedrīkst prasīt naudu
Jauno Repšes partiju vērtēju pozitīvi. Ja tas būtu J.Zīgerists vai cilvēks, ko nepazīstu, tad būtu bažas. Taču Einārs Repše vienmēr ir bijis kopā ar mums. Viņš kā Latvijas Bankas prezidents ir regulāri ticies ar premjeriem, tātad ir pietiekami zināms. Tiesa, E.Repšem ir savas īpatnības, ļoti liela pašpārliecība un patstāvīga domāšana. Viņš ir pieņēmis lēmumu veidot partiju, un tas ir devis augļus. Bet E.Repšes uzskati ir liberāli.
Tiesa, partijas veidošanas principi ir radījuši iebildes cilvēkos. Tas ir morāli ētisks jautājums. Manuprāt, politiķis nedrīkst prasīt naudu pirms padarīta darba. It sevišķi tādā valstī kā Latvija, kur ir vāji attīstīta ekonomika un zems cilvēku dzīves līmenis. Tas nav pieņemami. Augsta līmeņa politiķu darbs ir pietiekami labi atalgots, salīdzinot ar citiem cilvēkiem.
Noteica un pārliecināja
Man ir abu iekārtu – sociālisma un kapitālisma – pieredze. Tāpēc zinu, ka mums ir nepieciešama Eiropas Savienība, lai sasniegtu labklājību, un NATO, lai būtu droši un aizsargāti. Šo prioritāšu noteikšana un virzība uz tām ir “Latvijas ceļa” biedru nopelns, jo viņi pārliecināja visu politisko partiju eliti, izņemot Jāni Jurkānu, par tādu nepieciešamību. Mūsu valstī nav spēcīgu eiroskeptiķu, lai gan tas ir slikti. Bet tas ir tāpēc, ka cilvēki nejūtas droši. Mūsu partijas ārlietu ministri veiksmīgi virza šo procesu. Arī Krievijas karaspēka izvešanā no valsts “Latvijas ceļa” politiķiem bija nozīmīga loma. Latvijas diplomātija ir radīta un veidota mūsu partijas cilvēku vadībā.
Privatizāciju virzītu ātrāk
Pārmet, ka ir bijis daudz netaisnību privatizācijā. Esmu pamatīgi iepazinies ar pirmās brīvvalsts pieredzi, un izrādās, ka arī tad pēc cara impērijas sabrukuma bija tukši rūpnīcu korpusi. Nebija vairs nepieciešama tāda ražošana. Tagad ir arī labi privatizācijas piemēri, bet par tiem maz runā un raksta: “Liepājas metalurgs”, “Valmieras stikla šķiedra”, Rīgas autoelektroaparātu ierīču rūpnīca un citi uzņēmumi. Ja varētu sākt privatizāciju no jauna, vajadzētu šo procesu virzīt ātrāk. Ja Jelgavas RAF pārdotu kaut par latu, tad tur tagad ražotu mikroautobusus vai kaut ko citu un cilvēkiem būtu darbs.
Privatizācija ir gandrīz pabeigta, un nebija jēgas atstādināt Jāni Nagli. Viņš ir savu darbu padarījis. Tas bija politisks lēmums, lai vēl mēģinātu ietekmēt šo procesu. Ir palikuši daži lieli objekti, bet tie ir tik svarīgi, ka par tiem lemj valdība. Tāpēc sevišķu labumu negūs politiskie spēki, kas Jāni Nagli “noņēma”. Apmēram pusgada laikā Privatizācijas aģentūru likvidēs un tās funkcijas nodos citām valsts struktūrām. Ja neizdosies privatizēt “Latvijas kuģniecību”, arī nebūs nekāda nelaime, jo pēdējos gados uzņēmums strādā ar peļņu. Ir nopirkti tankkuģi, tātad tā būs konkurētspējīgāka.
Ir jāprot valsts valoda
Tagad diskutē, vai deputātu kandidātiem ir jāzina valsts valoda augstākajā pakāpē. Esmu lietuvietis. Kad atbraucu uz Latviju, sāku strādāt Rīgas Medicīnas institūtā, kas praktiski nozīmē darbu Paula Stradiņa slimnīcā. Man nebija izvēles, jo ar slimniekiem bija jārunā latviski. Apmēram pēc trim mēnešiem to varēju. Un man tas neradīja ne mazākās problēmas. Varbūt ietekmēja tas, ka braucu ar pārliecību – te dzīvo labi cilvēki. Mācoties aspirantūrā Maskavā, mēs ar sievu sarunājāmies krieviski. Tur man nebija motivācijas mācīties latviešu valodu. Pārāk ilgi runājam par integrāciju. Ir jābūt atbilstošai valsts politikai. Droši vien katrā valstī ir cilvēki, kas nevēlas un nerunā tās valodā.
“Latvijas ceļa” 7.Saeimas deputāta Romualda Ražuka viedokli sagatavojusi Mārīte Dzene
