“Es vairāk jūtos kā cilvēks vidū – ne latvietis, ne amerikānis.
“Es vairāk jūtos kā cilvēks vidū – ne latvietis, ne amerikānis. Tagad redzu, ka tā ir parasta psiholoģiska situācija mūsdienu pasaulē,” tā intervijā atzīst slavenā arhitekta Gunāra Birkerta dēls Svens. Viņš audzis Amerikā, kur vecāki tam mācīja dzimto valodu un stāstīja, cik skaista ir Latvija. Lasot mūsu vidusskolēnu sacerējumus par savu valsti, biju pārsteigta. Tajos ir daudz frāžu un citātu, bet maz personisku izjūtu. Apgalvojumos vīdēja arī neizpratne par vēstures notikumiem un pašlaik notiekošo. Kāpēc viņos nav dzimtenes mīlestības?
Kādā televīzijas diskusijā jaunieši secināja, ka Lāčplēša diena un 18.novembris kļuvušas par formālām karogu izkāršanas dienām. To nosakot objektīvi faktori: vilšanās Atmodas laika ideālos un sociāli ekonomiskajā attīstībā, kā arī nepareiza patriotiskā audzināšana skolā un masu saziņas līdzekļos. Bet tad iznāk, ka mīlēt var tikai valsti, kur labi dzīvot ir visiem. Vai tas ir iespējams? Jaunieši akcentē, ka svarīgi ir likt katram apzināties savas saknes, latvietību un tradīcijas. Tomēr tā “nevar būt piespiedu mācība”. Ideāls variants – patriotismu audzināt ģimenē. Bet tā ir nodarbināta ar citiem jautājumiem: kā samaksāt par īri un siltumu, kā pabarot un izskolot bērnus, kā atrast darbu un nopelnīt. Atliek laiks izteikt neapmierinātību ar valdību, ja tā visa nav. Svinēt valsts svētkus? Kāpēc?
Aptauja liecina, ka 22 procenti atzīst latviešus par savas zemes patriotiem. Bet pasaules hokeja mača laikā par Latvijas komandu fanoja vairums iedzīvotāju. Arī “Eirovīzijas” dziesmu konkursa laikā patriotisms sita augstu vilni. Šo pasākumu laikā bija lepnums par savu valsti un kopības izjūta, bet nevajag ar to aprobežoties. Vai valsts svētkus nesvin pārāk akadēmiski? Aicina skatīties parādi, tikties un klausīties mākslinieku koncertus. Pietrūkst līdzdalības. Norvēģija ir vienīgā valsts pasaulē, kur nav militāras parādes svētkos. Tie ir jaunieši un bērni, kas iet gājienā ar karogiem. Un tā ir pavisam cita izpratne, kas ir svētku diena, jo skar katru individuāli. Atceros, ka savulaik arī Latvijas skolēni gatavoja lāpas un pēc tam devās kopējā gājienā.
Daudzi atceras, ka pirmās Latvijas brīvvalsts svētkos dega sveces dzīvokļu logos un veikalu skatlogos. Sveces tajos liesmoja arī Atmodas gadu sākumā. Nu tie ir tumši, un rīdzinieki gaida svētku raķešu uguņošanu. Tā iepriecina, bet nesilda sirdi. Daudz lielāks gaismas loks veidotos, ja katrs iedegtu mazu liesmiņu. Tad nebūtu tik daudz cilvēku, kas vārdos apliecina tēvzemes mīlestību, bet jāšaubās, vai to arī jūt. Jaunās paaudzes vērtību izpratne noteiks, ko Latvijā cilvēki domās vēl pēc desmit un vairāk gadiem.
