Viņa Eminence kardināls Jānis Pujats saka, ka viņa dzīvē nekas neesot mainījies.
Viņa Eminence kardināls Jānis Pujats saka, ka viņa dzīvē nekas neesot mainījies. Viņš joprojām pilda arhibīskapa pienākumus, dodas uz Romu, atbild par Latvijas katoļticīgo tautu. Tikai viņa galvu tagad sedz kardināla sarkanā berete, kas simbolizē pazemību.
“Tāds, kāds esmu, tāds esmu arī palicis. Krusts, ko esmu uzņēmies dzīves ceļā Dieva godam, jānes arī tālāk. Manā dzīvē, kopš esmu kardināls, nekas nav manījies. Arhibīskapa pienākumi paliek. Vienīgi tas, ka biežāk jādodas uz Romu,” saka J. Pujats.
Atbalsta ticības mācību skolās
“Esmu ticies ar Izglītības ministru, lai runātu par kristīgo skolu atbalstīšanu. Līdz šim kristīgās skolas Rīgā, Liepājā un Aglonā galvenokārt uzturēja Katoļu kūrija. Izdevumu “lauvas tiesu” sedza Baznīca un vecāki. Ministrija sola, ka šajā mācību gadā privātskolām no valsts būs lielāks atbalsts. Taisnīgi un labi būtu, ja valsts un kristīgo skolu pastāvēšanai būtu vienādi noteikumi. Tad varētu redzēt, kam vecāki un bērni dod priekšroku. Piemēram, Rīgas Kristīgajā skolā nav problēmu ar alkoholu, narkotikām. Valdība rīkojas nepareizi, ja šādām skolām ierāda neizdevīgu pozīciju. Nākamgad ir vēlēšanas. Varbūt pie valdīšanas nāks citi, kas būs kristīgi noskaņoti. Skolotāji ir, kas varētu mācīt, vajag radīt tikai iespēju viņiem zināšanas paust bērniem un jauniešiem,” saka J. Pujats.
Jaunieši esot izlaidušies
“Man tā vien šķiet, ja mūsdienu jaunieši, pieņemot vaļīguma propagandu, ir atslābinājuši kristīgo disciplīnu. Ja tā atslābst, tad vietā nāk brīvās dzīves baudīšana. Ja viņi paļausies sekularizācijas (sabiedrības attālināšanās no reliģijas) vilnim, tad vairs nebūs pa ceļam ar kārtīgu, kristīgu dzīvesveidu. Kur nu vēl stāties klosterī vai Garīgajā seminārā,” domā J. Pujats.
Viņš atzīst, ka jauniem cilvēkiem dzīvē jāvadās pēc ideāliem. “Ir vajadzīgs kaut kas, kam atdoties, ziedoties. Miesas kalpošana garam prieku un gandarījumu nedod. Skaidrs ir viens, ka ģimenēs, kurās nav kristīgās nostājas, arī bērns neizvēlas garīdznieka dzīvi. Līdz astoņpadsmit gadiem jaunieši uzturas ģimenē. Tādēļ ģimene dod augli, kas vēlāk ir gatavs iet priesterības ceļu, pieņemt aicinājumu, nepazaudēt ideālus. Seminārā mēs saņemam jau gatavu, nobriedušu cilvēku. Jāstrādā plašā frontē – baznīcā, skolā, ģimenē, valstī, tad arī netrūks cilvēku, kas izvēlas priestera dzīvi,” uzskata J. Pujats.
Viņš atzīst, ka pirmskara gados dzirdēt, ka kāds tiek notiesāts uz gadu, bijusi sensācija. “Tas bija kaut kas nedzirdēts. Savukārt padomju gados sabiedrība pierada pie rupja dzīvesveida, kļuva stūraināki, mežonīgāki, tādēļ tagad, dzirdot, ka kāds notiesāts uz desmit, divdesmit gadiem, nerodas nekāds satraukums.
Manuprāt, paies vēl gari gadi, līdz sabiedrība izkops garīgo dzīvi un atgriezīsies pie patiesām vērtībām,” atzīst kardināls.
Laulības dzīve ir jākopj
“Lai laulības dzīve būtu skaista un pieņemama Dieva priekšā, vajag salaulāties. Ģimene – tā ir sava valstība. Četri, pieci cilvēki. Katru dienu cits citu redz. Vecāki, ja viņi ir apzinīgi, var veiksmīgi šo mazo valstību veidot. Tur viss ir svarīgs – kā darbu strādā, kā istabu izslauka un sakārto, vai ģimenes atmosfēra tiek radīta tāda, lai visi tur justos laimīgi un gribēti. Aiz šādas ģimenes stāv Dievs un ticība.
Ja laulātie godīgi veic savus pienākumus, tad man jāsaka, ka gods un slava šādām mājām, kur valda uzticība, stipra paļaušanās, kur spēj ģimenes ideālu noturēt,” uzskata J. Pujats.
Viņš atzīst, ka nav skaistāka brīža, kā pārnākt mājās. “Kad bērni no ģimenes kā no ligzdas iziet pasaulē, viņiem vienmēr paliek ceļš uz mājām. Cik labi ir satikties pēc ilgāka laika prombūtnes, izrunāties. Tad ir izjūtama tuvākā mīlestība augstākajā pakāpē, jo ģimenē taču cits citu atbalsta.
Ja kādreiz dzīvē rodas grūtības, ir tik labi, ka ir vieta, kur aiziet, kur tevi uzskata par savējo, par vislabāko. Tas ir viens jauks stūrītis zemes virsū,” saka kardināls.
Priesteriem ir liela ģimene
“Priestera dzīvē ir gana grūtuma un skaistuma. Viņam ir liela ģimene. Tas uzliek papildu atbildību.
Priesteris pēc iespējas labāk vēlas visus apkalpot, palīdzēt. Tas nav viegli, jo viņš daudzus no draudzes nepazīst. Arī daudzi draudzes locekļi nemeklē Dievu un ir aizgājuši tālu no baznīcas. Kur viņus atrast? Nav izveidotas tādas grāmatas kā pirmskara laikos, kurās būtu visu draudzes locekļu adreses un tālruņi. Arī priesteris ir cilvēks. Dažkārt arī priesteri strādā kā ierēdņi. Tas neder pastorālajā dzīvē.
Bet draudzēs, kur izveidojušies labi kontakti ar draudzes locekļiem, tur draudze plaukst un zied. Tur izaug svēti cilvēki. Un tas ir priestera lielākais prieks,” domā J. Pujats.
Viņš uzsver, ka garīdznieka amats nav tikai viņa paša izvēles rezultāts, bet drīzāk pakļaušanās aicinājumam, kas izskan caur baznīcas priekšniecību. “Arī Kristus pats izvēlējās sev apustuļus, nevis otrādi. Tātad garīdzniekam ir apziņa un pārliecība, ka, sekojot šim aicinājumam, viņš pilda Dieva gribu. Tāpēc viņš nejūtas vīlies, arī sastopoties ar grūtībām un neveiksmēm. Tās drīzāk viņu stiprina,” saka J. Pujats.
Vizītkarte:
Viņa Eminence kardināls Jānis Pujats dzimis 1930. gada 14. novembrī Rēzeknes rajona Naukšēnu pagastā.
Pēc Rēzeknes latviešu vidusskolas beigšanas mācījās Katoļu garīgajā seminārā Rīgā.
1951. gadā ordinēts par priesteri. Pastorālo darbu veica galvenokārt Rīgas draudzēs. Bijis mākslas vēstures un liturģijas pasniedzējs Katoļu garīgajā seminārā.
Viņa vadībā tika sagatavota liturģiskā reforma Latvijas katoļu draudzēs un izdotas attiecīgās grāmatas saskaņā ar II Vatikāna koncila lēmumiem.
No 1979. līdz 1984. gadam veica arī ģenerālvikāra pienākumus Rīgas Metropolijas kūrijā.
1991. gadā pāvests Jāni Pujatu iecēla par Rīgas arhibīskapu metropolītu.
2001. gadā nominēts par kardinālu.
J. Pujats runā latviešu, krievu, poļu, lietuviešu, vācu un latīņu valodā.
Kardināla ikdiena
Kardināls parasti ceļas septiņos vai pirms septiņiem. Būdams “pūces” tipa cilvēks, kardināls bieži strādā līdz vēlai naktij, tāpēc viņš atzīst, ka reizēm no rīta esot grūtāk piecelties.
Katru rītu astoņos kardināls savā kapelā notur rīta misi – tā sākas viņa darbdiena.
Visvairāk laika kardināls parasti veltī apmeklētājiem.
Svētdienās notur dievkalpojumus, apmeklē draudzes, uz kurām viņu aicina ticīgie. Ikdienā bieži sastopams garīgajā seminārā.
Kardināls atzīst, ka Metropolijas kūrijā, kura viņš dzīvo, no cilvēkiem nenorobežojas nedz ar neskaitāmām dubultdurvīm un slēdzenēm, nedz ar vienaldzības sienu, bet viņus uzklausa.
Kardināls, tāpat kā pārējie vecākā gadagājuma cilvēki, saņem valsts pensiju – priesteriem un citiem baznīcu kalpotājiem pēc Latvijas valsts atjaunošanas ir noteiktas vienādas sociālās pensijas 55 latu apmērā.
Apmeklētājus kardināls vienmēr pieņem tikai savai kārtai piederīgā ikdienas tērpā. Ja jādodas darīšanās ārpus kūrijas vai dievnamiem, tad tiek vilkts tradicionāls melns uzvalks un priestera krekls. Bīskapa tērpi kardinālam ir vairāki, taču pašlaik ir tikai viena sutana ar kardināla kārtai atbilstošo, drēbju apmalē iešūto sarkano rotājumu. Tā ir bijusi lietošanā, jo piederējusi citam kardinālam, tādēļ pielāgota J. Pujata augumam.
Viņam ir trīs pāri apavu – vieni ielai, otri – dievkalpojumiem, trešie – mājai. Pats atzīst, ka esot zemnieka dēls, tāpēc arī viņa ēdiens ir vienkāršs kā zemniekiem.
