Reiz kāds klaidonis ceļojis no mājas uz māju, no vienas sētas uz otru. Viņam piestājis eņģelis un lūdzis, lai ceļojumā ņem viņu līdzi.
Reiz kāds klaidonis ceļojis no mājas uz māju, no vienas sētas uz otru. Viņam piestājis eņģelis un lūdzis, lai ceļojumā ņem viņu līdzi. Abi pārnakšņojuši mājās, kur dzīvojusi jauna un laimīga ģimene. Tajā naktī viņiem piedzima pirmdzimtais bērns. Eņģelis šim bērnam ļāva nomirt neilgi pēc pirmā raudiena, un ceļinieks bija neizpratnē, kādēļ labais eņģelis pieļāvis netaisnību. Viņi devušies tālāk. Ciemojoties pie bagātnieka, kam jau bijis viss, ko sirds kāro, eņģelis dāvājis vēl vairāk zelta un sudraba, nauda un pērles birušas aumaļām. Klaidonis bijis neziņā par eņģeļa labvēlību pret cilvēku, kas nekad nevienu nav žēlojis, dzīvojis tikai savas alkatības vadīts. Tad abi ceļinieki – cilvēks un eņģelis – nonākuši pie nelielas, nabadzīgas zaru būdiņas. Tajā trūcīgās drānās tērpies vīrs, ceļos nometies, lūdzies krusta priekšā. Krusts bija vienīgā šā vīra bagātība. Tomēr eņģelis naktī, kad visi dusēja, nabagam tik dārgo krustu nozaga.
Nākamajā rītā eņģelis atzinies, ka bērns, kas dzima jaukajā ģimenē, būtu tik ļoti izlutināts, ka kļūtu par noziedznieku. Viņa tēvs to nebūtu pārdzīvojis un izdarītu pašnāvību. Šai ģimenei piedzims vēl trīs bērni, un tie visi būs pelnījuši iemantot debesis. Bagātajam vīram dzīvē nav citas laimes kā tikai nauda un slava. Cita prieka viņam vairāk nebūs un dzīves nobeigumā viņš sevi atzīs par visvientuļāko un nelaimīgāko cilvēku pasaulē. Viņu žēlodams, eņģelis devis vēl pēdējās prieka dāvanas. “Savukārt krusts, pie kura nabags katru dienu lūdzās, bija vienīgais, kas viņu šķīra no manis. Viņš lūdzās krustam, nevis man. Bet tagad viņš ir iemantojis vērtīgāko, ko cilvēks savā dzīvē var sasniegt – dvēseles mieru,” noteicis eņģelis.
Laikam jau katram dzīvē bijis brīdis, kad pat neticīgais uzdod jautājumu: “Kādēļ man tāds liktenis? Kādēļ Dievs tam atļāva notikt?” Katoļu baznīcā 2. novembrī svin Mirušo piemiņas dienu, kad dievnamos lūdz par aizgājējiem, par viņu dvēseles mieru, kā arī katrs pats sev jautā: “Kāds es izskatītos Dieva acīs, ko labu un ļaunu esmu izdarījis, kādēļ esmu kurnējis par nenozīmīgu sīkumu, ja turpat netālu cits cilvēks pazaudējis tobrīd vērtīgāko, tomēr spējis atrast dzīvei un ikdienai jaunu jēgu.”
Varbūt tieši šodien (vismaz vienu dienu gadā) būtu vērts padomāt, kādēļ dzīvoju? Kāpēc sirds tik ļoti pieķeras pasaulei un cilvēkiem, un kāpēc tieši šīs aizejošās vērtības katram ir tik nozīmīgas, kaut arī apzināmies, ka tās ir zūdošas. Šķiet, ka cilvēkam dzīvot vērts kaut vai tādēļ, lai iemācītos priecāties un reizēm pieņemt to, kam sirds pretojas. Iemācīties saprast, ka kungs pār savu dzīvi esi tikai līdz mirklim. Tādam īsam un sāpīgam mirklim – savai nespēcībai.
