Pasaules Aids dienai 1.decembrī Alūksnē tika sagaidīta bez satraucošām bažām. Tomēr jāatceras, ka mūsdienās HIV/AIDS apdraud ikvienu.
Pasaules Aids dienai 1.decembrī Alūksnē tika sagaidīta bez satraucošām bažām. Tomēr jāatceras, ka mūsdienās HIV/AIDS apdraud ikvienu. Var justies droši, ja zina, kā izvairīties no inficēšanās un ar pietiekami lielu atbildības sajūtu izturas pret savu un apkārtējo cilvēku veselību.
Par HIV vīrusa šūpuli uzskata Āfrikas kontinenta Subsahāras rajonu, kur infekcija sāka izplatīties jau 20.gadsimta septiņdesmito gadu sākumā. Tieši tur pašlaik dzīvo apmēram 71 procents visas pasaules inficēto cilvēku. Rietumeiropā, Ziemeļamerikā un Austrālijā HIV infekcija sāka izplatīties divdesmitā gadsimta septiņdesmito gadu otrajā pusē, tajā pašā laikā infekcija sāka izplatīties arī starp narkomāniem Āzijā. Pirmais HIV inficētais cilvēks Latvijā atklāts tieši pirms 20 gadiem, bet Alūksnē pirmo reizi – 2002.gadā. Otrais gadījums Alūksnes rajonā minēts vien 2004.gadā. Statistikas dati liecina, ka rajonā līdz šīgada pirmajiem mēnešiem HIV gadījums nav atklāts.
Inficēšanās gadījumā ir svarīgs apkārtējo atbalsts
“HIV/AIDS starp citām slimībām ieņem īpašu vietu, jo tā ir neārtsējama un biedējoša. Cilvēki, kurus skāris HIV/AIDS, sastopas ar unikālu sabiedrības attieksmi – citādāku nekā pārējo neārstējamo slimību gadījumos: vainošanu, apsūdzēšanu, diskriminēšanu, izvairīšanos,” norāda Sabiedrības veselības aģentūras speciāliste Elīna Sprūde – Nesenberga. Tomēr speciālisti norāda, ka maldīgs ir viedoklis, ka inficētais cilvēks bezcerīgi nolemts nāvei, jo inficētie cenšas paildzināt savu dzīvi un padara to saturīgu un pilnvērtīgu. Ja HIV tests uzrādījis pozitīvu rezultātu, cilvēks ir HIV nēsātājs, bet tas nenozīmē, ka viņam jau ir AIDS. Svarīgi, lai cilvēks saņemtu pietiekami kvalitatīvu pirmstesta konsultāciju, tad trieciens nebūs tik spēcīgs.
Papildus ārsta nozīmētajiem medikamentiem un psiholoģiskajam atbalstam HIV inficētajiem ieteicami veselību veicinoši pasākumi, kas stiprina imūnsistēmu: ieturēt veselīgu diētu un nodarboties ar sportu, atturēties no alkohola, tabakas un narkotiku lietošanas, izvairīties no saaukstēšanās un kontakta ar gripas, sēnīšu un citu infekciju slimniekiem, kontrolēt ne tikai savu, bet arī ģimenes locekļu veselības stāvokli, lai izvairītos no saslimšanām, kas var saasināt HIV infekcijas gaitu (īpaši svarīgi laikus diagnosticēt tuberkulozi un seksuāli transmisīvās infekcijas), kontaktēties ar citiem HIV inficētiem cilvēkiem (piemēram, iesaistoties atbalsta grupās), lai gūtu atbalstu no līdzīgiem un dalītos pieredzē, regulāri apmeklēt ārstu un ievērot medikamentu lietošanas noteikumus.
Inficēties nevar sadzīves kontaktu ceļā
Pārsvarā inficēšanās ar HIV un citām seksuāli transmisīvām slimībām ir neapdomīgas uzvedības rezultāts, un tas nav atkarīgs no dzimuma, vecuma, iedzimtības un sociālās piederības. Paaugstināta riska uzvedība, kas ir narkotiku un alkohola lietošana, seksuālie sakari bez prezervatīva, var izraisīt visnevēlamākās sekas – inficēšanos ar HIV. Zinātniski pierādīti tikai trīs ceļi, kā HIV infekcija tiek pārnesta no vienas personas citai. “Pirmkārt, ar HIV var inficēties, ja dzimumakta laikā ar inficētu personu netiek lietots prezervatīvs. Ar HIV var inficēties no inficētām asinīm, asiņu preparātiem, donoru audiem un citiem bioloģiskajiem šķīdumiem, ja tie satur asinis. Treškārt, var inficēties bērns no mātes grūtniecības, dzemdību vai zīdīšanas laikā,” norāda E.Sprūde – Nesenberga.
Speciālisti uzsver, ka inficēties ar HIV nevar sadzīves kontaktu ceļā – sarokojoties, apskaujoties, skūpstoties, šķaudot vai klepojot. Inficēties nevar arī lietojot kopīgus sadzīves priekšmetus, lietojot kopīgu uzturu un traukus, sabiedriskajā transportā, apmeklējot ārstniecības iestādes, kopīgu tualeti, baseinu vai dušas telpu. Cilvēks ir vienīgais HIV pārnēsātājs. Vīrusam nav starpnieka, nokļūstot kukaiņa vai dzīvnieka organismā, HIV iet bojā.
Mēģinot ierobežot HIV infekcijas izplatību, speciālisti secinājuši, ka piespiedu pasākumi nedod vēlamos rezultātus. Vakcīna, kas pasargātu no HIV, nav radīta, tāpēc vienīgais efektīvais līdzeklis, lai neinficētos, ir nepieļaut riskantu uzvedību. AIDS stadijā uz novājinātās imunitātes fona attīstās infekciju slimības: tuberkuloze, sēnīšu slimības, pneimonija, tās var kļūt par AIDS slimnieka nāves iemeslu. Paaugstināta riska uzvedība, kas var novest pie inficēšanās ar HIV, ir “nedrošs sekss”, sekss bez prezervatīva, ja ir vairāki dzimumpartneri, bieža dzimumpartneru maiņa, homoseksuāli dzimumsakari, dzimumattiecības alkohola vai citu apreibinošo vielu ietekmē, citas seksuāli transmisīvās infekcijas, kā arī intravenozo narkotiku lietošana.
Iedala trīs inficēšanās stadijas
HIV inficēšanās gadījumā izšķir trīs norises stadijas. Pirmā stadija ir vīrusa nokļūšana organismā jeb “logu periods”. Apmēram vienu divas nedēļas pēc HIV iekļūšanas organismā 50-70 procenti inficēto novēro akūtu primāro HIV infekciju, kas norit līdzīgi gripai. Paaugstinās ķermeņa temperatūra (1-2 dienas), ir drudzis, sauss klepus un citi vīrusu infekcijai raksturīgi simptomi, kas dažu dienu laikā pāriet. Lai cīnītos ar vīrusu, organisms sāk izstrādāt antivielas pret HIV, un vīrusu daudzums asinīs ievērojami samazinās. Antivielas organismā saglabājas visu atlikušo mūžu. Tikmēr HIV turpina vairoties šūnās, katru dienu saražojot miljardiem jaunu vīrusu. Sākas nevienlīdzīga cīņa starp organisma aizsardzības spējām un HIV. Cilvēks, kura organismā norit šī “kauja”, to pat nenojauš, jo nejūt nekādas slimības izpausmes. Tikai “loga perioda” beigās, kad ir izstrādājušās antivielas pret HIV, ar asins testa palīdzību var noteikt, vai cilvēks ir inficējies.
Otrā vīrusa stadija ir HIV periods. Visa šī perioda laikā, kas var ilgt 6 – 12 un vairāk gadus, turpinās cīņa starp inficētā cilvēka organisma imūnsistēmu un HIV. Šajā laikā cilvēks jūtas un izskatās vesels. Trešā stadija jau ir simptomātiskais periods, kura gala stadija ir AIDS. Pieaugot vīrusu daudzumam organismā un samazinoties organisma aizsardzības spējām, inficētajam sāk parādīties noteikti slimības simptomi. Sākumā visbiežāk novēro apetītes zudumu, novājēšanu, nogurumu, drudzi, paaugstinātu temperatūru, hronisku caureju, uzņēmību pret infekcijas slimībām, palielinātus limfmezglus. Tā kā šādas pazīmes novērojamas arī pie citām slimībām, noteikti jākonsultējas ar ārstu, lai precizētu diagnozi un nepieciešamības gadījumā uzsāktu ārstēšanu.
