Pamostos desmitajā dienā pēc snigšanas. Skaisti. Esmu pilnīgi ieputināts.
Pamostos desmitajā dienā pēc snigšanas. Skaisti. Esmu pilnīgi ieputināts. Un nekādu bēdu. Ne man kur jāiet, ne jāsteidzas… Bet te man blakus gultā piepeši sarosās laulene – Tontonīša (kā es mājas kārtībā viņu mēdzu dēvēt). Ak, šito brēku. Esot jau gandrīz nokavējusi bodes atvēršanu. Viņa man, ja atceraties, mīļie lasītāji, ir bodniece. Es sievai saku: “Nu kur tev jāsteidzas šajā baltajā sestdienas rītā? Paliec mājās! Nekas tavai bodei nenotiks. Tāpat neviens no savas mājas ārā netiek un uz tavu bodi neies!” Aber Antonija buhņī mani, lai es ceļoties, lai ejot notīrīt sniegu ap automašīnu pagalmā. Sieva tūlīt padzeršot kafiju un gribēšot braukt uz darbu. Es jums teikšu – nu pilnīgi traka. Es, protams, nereaģēju uz viņas kareivīgo toni, izlikos, ka guļu. Te atkal dabūju dunku ribās. Ievaidējos. Teicu – nav spēka, jau tā jūtos slims. “Vai gribi, lai es mirstu?” žēlabaini sacīju.
Antonija kā lode izlidoja no dzīvokļa. I rīta kafiju nepadzēra. Ziņkārības mākts piezagos pie loga un pavēru aizkaru. Skatos – mana Tontonīša ārdās pa sniegu kā pats nelabais. Ap autiņu sniegu apkasa, bet tas arī viss. Pagalms tak sniega piegāzts. Pabraukt nevar. Skatos – nospļaujas mana sieviņa, kājām aizklunkurē uz darbu. Nabadzīte mana, ziniet, asaru norausu. Nu kāpēc mēs nevaram dzīvot kā visi normāli cilvēki!? Kāpēc viņai sestdienās jāstrādā?! Būtu labāk šajā laikā apčubinājusi vīriņu, kafiju gultā pasniegusi, siltas brokastis un pēc tam arī pusdienas sarūpējusi, apmīļojusi, bet… nē, viņai tie pāris pircēji veikalā svarīgāki par mīļoto dzīves draugu.
Gribēju paskatīties televīziju – nedarbojas. Gribēju pasēdēt tualetē – gaismas nav. Bija jādedz svecīte. Eh, tā, lūk! Stihija atņēmusi arī elektrību. Jutos nogriezts no civilizācijas. Kritu atpakaļ migā. Pamodos no tā, ka vēders kurkst. Pieeju virtuvē pie loga, skatos – mans puika ar kaimiņu bērniem sniegavīrus pagalmā sacēlis, pikojas, jautrojas. Eh! Saskumis sēžu. Te skatos – sievuks steberē uz mājas pusi. Sagaidu viņu atvērtās durvīs, atplestām rokām… “Saprati tomēr, ka vīrs tev dzīvē svarīgāks par to vella bodi?” jautāju Antonijai. Bet šī tik nosprauslo vien.
Tad nu sāka man Antonija stāstīt. Domāju – ticēt vai ne. Uz bodi, kas atrodas 500 metru attālumā no mūsu dzīvesvietas, viņa esot bridusi stundu. Pa ceļam kājās uzslējusi dažu kupenā pakritušu dzērāju. Citādi – miests esot kā izmiris. Nevienu automašīnu braucam neesot manījusi. Licies – daba kā pamirusi. Aizgājusi līdz bodei, nevarējusi saprast, kur logs, kur durvis. Nospļāvusies un nākusi atpakaļ mājās.
“Nu re, manu lācenīt, nāc midziņā. Sameklēsim pieliekamajā skābus kāpostiņus, uzvārīsim zupiņu, pasmeķēsim un liksimies uz auss. Līdz pavasarim,” labpatikā sacīju es. Ak.
