Guntis, acis nodūris, ar dakšiņu no šķīvja lasīja gailenītes, visas mīkstās bekas tika pagrūstas maliņā, tās viņam riebās. Vecāku strīds puiku nomāca. Iestājās klusums.
3.
Guntis, acis nodūris, ar dakšiņu no šķīvja lasīja gailenītes, visas mīkstās bekas tika pagrūstas maliņā, tās viņam riebās. Vecāku strīds puiku nomāca. Iestājās klusums. Lāsma novāca netīros traukus, tad atnesa ābolu grozu, un, spītīgi sakniebusi lūpas, iesāka augļus griezt šķēlītēs.
– Nu ko tu rūgsti? Nopirksi sivēnu tirgū. Man rūp tava veselība, vēlāk staigāsi vaidēdama, ka sāp mugura.
Vilnis, ņurdēdams sev zem deguna par sieviešu īso prātu, atstāja istabu. Ainārs aizsteidzās tēvam pakaļ. Guntis nopūtās, izbēra uz galda čemurus un sāka lobīt no tiem laukā riekstus.
– Mammu, kāpēc jūs ar tēti ķīvējaties? Pilsētā tā taču nebija…
– Pilsētā mums nebija dārza un…un cūkas. Neuztraucies, Gunti, viss būs labi. Laikam tētim tomēr ir taisnība, – Lāsma skumji nopūtās.
– Mamm, bet vai rēgi ir? Ainārs teica, ka reizēm tie var atnākt…
– Tās ir tikai pasakas, – Lāsma pasmaidīja.
– Es zinu. Es tikai gribu noskaidrot, vai mirušie nespokojas, ja tiem ko paņem?
– Gunti, par ko tu runā? – Lāsma pārtrauca darbu. – Ko paņem?
– Tāpat vien. Kādu mantiņu.
– Tad tas ir slikts darbs. Man liekas, ka ne spoki, bet paša sirdsapziņa mocīs. Protams, ja cilvēkam tāda būs, – māte prātoja. – Labs cilvēks to nedarīs.
– Ak tā? – Guntis apklusa. Dziļi iegrimis domās, puika pirkstos ripināja riekstu.
Pašā vakarā, kad ārā sabiezēja tumsa un Lāsma istabā ieslēdza gaismu, pārradās Vilnis ar Aināru.
– Mēs salabojām aizgaldu, – Vilnis skopi pasacīja, mazgādams no rokām netīrumus. Nepatīkamais incidents bija atrisināts.
Otrā rītā puikas, paņēmuši katrs pa milzīgam grozam, nozuda mežā. Laiks pieturējās karsts, tāpēc sēnes lielākoties izrādījās tārpainas. Zēni, izstaigājuši tuvējo mežiņu, aizklīda līdz silam.
– Eksperimentēsim? – Ainārs apstājās.
– Varbūt nevajag? – Guntis šaubījās. – Te ir pārāk sauss, vēl sāks degt.
– Tev taisnība, pameklēsim kādu tīrumu.
Uzgājuši ganības, puikas mežmalā nometa grozus un salasīja sausus žagarus. Drīz vien samestajā žagaru kaudzē iekodās liesmas. Pagaidījis, kamēr uguns pieņemas spēkā, Ainārs no kabatām izņēma brūnus nieciņus un sameta ugunskurā.
– Mūkam prom!
Nogūlušies uz vēdera krūmu aizsegā, zēni gaidīja. Pagāja minūte, divas, taču nekas nenotika.
– Nekā, – Ainārs pietrausās kājās.
– Varbūt pamaz siltuma?
– Neej, – Guntis sāka kliegt, redzēdams, kā brālis, paķēris prāvu zara kūju, dodas pie gunskura. Tajā pašā mirklī ietarkšķējās, it kā kāds būtu sācis šaut. Ainārs iekliedzies nogāzās gar zemi, bet Guntis no bailēm aizmiedza acis.
***
Izcirtuma Andrejs bija nikns kā pūķis. Kārkla stibas gals no dusmām, sitot pa lielo akmeni pagalmā, kurš bija novietots pie puķu dobēm kā dekoratīvs elements, sadriskājās lupatu lēveros. Dēls Jānis cieši aiz elkoņa turēja Aināru, un droši vien būtu iedunkājis palaidni, ja tepat uz soliņa nesēdētu Niks Zvirbulis. Izmeklētājam uz ceļgaliem atradās mape, viņš aizpildīja protokolu. Guntis, nometies uz pašas sola maliņas, galvu plecos ierāvis, tik tikko valdījās, lai nelaistu vaļā bimbas.
– Ja nebūtu ar dēlu braucis pēc salmiem, tad tagad sarkanais gailis dejotu priežu silā, – Andrejs jau kuro reizi atkārtoja. – Cik tad tur tālu kūdras purvs? Un mājas?
– Nepaspējām sakraut pusvezuma, kad dzirdam – šauj kā no ložmetēja. Re, ko šie huligāni izdomājuši! – Jānis piemetināja.
– Tas ir ļoti slikti, – Niks pamāja ar galvu, tad jautāja Guntim. – Kur jūs ņēmāt patronas?
– Atradām, – Guntis tikko dzirdami nočukstēja.
– Kur?
– Pagrabiņā…
– Mēs atvedām no pilsētas, – Ainārs skaļi pārtrauca brāļa sacīto.
– Ak tad no pilsētas? – Niks pārjautāja.
Ainārs dziļā nopietnībā pamāja ar galvu.
– Vecāki iegādājās? – Nika Zvirbuļa palīgs Mareks bargi uzprasīja.
