Turpmākās sarunas kaut kā vairs nevedās. Terēze izvēlējās gleznu saulrieta krāsās, un, vairs par pārpratumu nedomādama, iepriecināta par jaunieguvumu, steidzās mājās.
Turpmākās sarunas kaut kā vairs nevedās. Terēze izvēlējās gleznu saulrieta krāsās, un, vairs par pārpratumu nedomādama, iepriecināta par jaunieguvumu, steidzās mājās. Protams, rāmi nāksies pārkrāsot, bet tas bija tikai sīkums.
* * *
Akvelīna neticēja savām acīm – vīrietis, kas stāvēja pie viņas dzīvokļa durvīm, patiešām bija Armīns. Stalts, labi kopts, garā mētelī un platmalē… Jā, kādreiz viņš sevi tādu bija iztēlojies. Dārgu smaržu mākoņa apņemts, viņš pasniedzās aizdurvē un… pasniedza Akvelīnai ceriņus. Labi pazīstamu gleznu nekrāsota koka rāmī.
Apmulsusi, bez vārdiem, vien ar plašu rokas vēzienu, viņa aicināja Armīnu ienākt.
Tāpat klusējot viņš pārkāpa slieksni, un, ierasti pakāris mēteli koridorā, sekoja sievietei istabā. Daudz kas te šķita svešs – mēbeļu izkārtojums, krāsotās tapetes, istabas augu statīvs un gaumīgi iekārtotais atpūtas stūrītis. “Par Akvelīnas gaumes izjūtu nekad nav bijis jāsūdzas,” Armīns pie sevis atzinīgi novērtēja.
Vieta, kur reiz atradās glezna, bija aizņemta. Tagad tur klājās no pelēkiem linu diegiem mezglots panno, kurā meistarīgi ievītas koka pērlītes. Nepašaubāmi skaists darbs un īsti iederīgs istabas interjerā. Bija redzams, ka gleznai te vietas vairs nav.
Sapratusi Armīna skatienu, Akvelīna klusi noteica: – Tas bija skaists laiks, tomēr šinī gadalaikā ceriņi vairs nesmaržo…
* * *
No Akvelīnas mājām Armīns neaizgāja tukšām rokām. Viņam padusē, rūpīgi iesaiņota papīra loksnēs, bija glezna ar ceriņiem…
