Ar Ģimenes dienu un diskusiju par ģimenes nozīmi sabiedrībā noslēgusies pret bērnu varmācību vērstā nedēļa “Dāvā varavīksnes krāsas”.
Ar Ģimenes dienu un diskusiju par ģimenes nozīmi sabiedrībā noslēgusies pret bērnu varmācību vērstā nedēļa “Dāvā varavīksnes krāsas”. Jauki, ka sabiedrībā pazīstami cilvēki – Ufo, Katrīna Pasternaka un Diāna Zande diskutē par ģimenes vērtībām. Tomēr vairāk iepriecina, ka beidzot valstī domās par ģimenes politiku.
Lai gan Latvijā būs par diviem ministriem vairāk un var piekrist, ka to skaits ir pārāk liels, iespējams, ka īpašu uzdevumu ministrs Ainars Baštiks spēs mainīt situāciju un ieinteresēt par to, kas notiek ar mūsu valsts pamatšūniņu. Aksioma, ka stipras ģimenes veido stipru valsti, bijusi aizmirsta politiķu savstarpējos ķīviņos, korupcijas un privatizācijas skandālos, tāpēc vismazākie pabalsti ir bērniem. Daudziem jauniešiem no trūcīgām ģimenēm ir liegta iespēja studēt, jo ne visi var atrast galvotāju studiju kredītam. A.Baštiks uzsver, ka ir jāizstrādā ģimenes politika. “Līdz šim bijusi nepareiza pieeja šo jautājumu risināšanā. Bērnu klaiņošanas cēloņi ir jāmeklē ģimenes problēmās, bet valsts izlieto līdzekļus un enerģiju seku likvidēšanai,” norāda A.Baštiks.
Pirmajā vietā – darbs
Padomju varas gados goda un slavas lieta bija darbs sabiedrības, nevis sevis vai ģimenes labā. Tomēr nebija tā, ka kāds palika bez iztikas līdzekļiem arī tad, ja darba laikā paguva apskriet veikalus un pakalpojumu iestādes. Daļu bērnu audzināšanas rūpju uzņēmās bērnudārzu audzinātājas un skolotāji, arī pionieru un komjaunatnes organizācijas. Tagad vecāki ir darbā no gaismas līdz tumsai, lai nopelnītu dienišķo iztiku un līdzekļus bērnu izglītībai, kas kļūst arvien dārgāka. Skolotāju pienākums vairs nav audzināt, bet tikai mācīt.
Pirmsskolas izglītības iestādēs audzinātājas arī samīļo savus rātnos un nerātnos audzēkņus, bet jau 1.klasē viņiem ir jābūt apzinīgiem un jāsaprot, ka pašiem ir jāmācās. Tomēr vienmēr ir bijuši bērni, kam viss viegli padodas, un arī tādi, kam ir “grūtas galvas”, bet “veiklas mēles vai rokas”. Tādos gadījumos ne tikai pusaudži, bet arī pieaugušie biežāk izvēlas vieglākās pretestības ceļu. Protams, vieglāk ir nemācīties, neiet uz skolu un atrast saistošāku nodarbošanos līdzīgu draugu kompānijā. Kādu alternatīvu var piedāvāt vecāki, skolotāji vai draugi? Bāriņtiesu un sociālie darbinieki nereti atzīst, ka ir bezspēcīgi, ja pusaudzis nolēmis slinkot mājās, nevis mācīties. Cerams, ka valsts ģimenes politikā ietvers arī sociālo jautājumu risināšanu.
Draugs – televizors
Var apgalvot, ka visi paradumi, gribam to atzīt vai ne, sākas ģimenē. Ja tēvs pārnācis mājās, steidzīgi ieslēdz televizoru un nekustīgi pie tā nosēž visu vakaru, tad grūti būs iestāstīt bērniem, ka viņiem ir jāmācās, jālasa grāmatas vai jāpalīdz gatavot vakariņas. Tagad televīzijas pārraides ir labākais modinātājs mazajiem. Pietiek pateikt, ka sākusies multene, lai acis ātri izberzētu un sāktu jaunu dienu kopā ar Tomu un Džeriju. Tas nekas, ka apģērbties, skatoties televizora ekrānā, nav nemaz tik vienkārši. Tas nav nekas slikts. Bēdīgāk, ja televizors kļūst par vienīgo tuvo draugu.
Pārraides var būt izziņas (tādu gan ir maz) avots, kā arī veidot emocijas. Satrauc, ka ir daudz filmu ar vardarbības skatiem, ko pat maziem bērniem neliedz skatīties. Un pēc tam brīnāmies, ka pusaudži izdur kaķim acis, sadedzina balodi vai dzīvu zemē aprok savu vienaudzi. Arī internets ir pilns ar šokējoša satura attēliem un videomateriāliem. Par laimi un nelaimi, tas ir pieejams arvien vairāk skolēniem ne tikai pilsētu, bet arī lauku skolās. Bažas rada tas, ka televizors un dators jauniešiem bieži vien ir tuvāks kā vecāki vai skolotāji.
Pārāk daudz bērnu aug kā nezāles savā vaļā. Vecāki steigā un stresā dod “vadošus” norādījumus, bet pusaudži uz tiem nereaģē vai arī atbild ar rupjībām. Viņi dzird, kādām “laipnībām” apmainās māte ar tēvu, tāpēc uzskata, ka tas ir normāli. Kam vispirms būtu jāmaina attieksme?
Lai pavardā uguns!
Dzejniece Anda Līce salīdzina valsti ar māju, kas ilgi palikusi nekurināta un iesilst pamazām. Pēc aculiecinieku stāstītā – pirmās brīvvalsts laikā tas noticis ātrāk. Var, protams, sūroties, ka nav bijis mūsu spēkos ievēlēt politiķus, kas vispirms domā par valsts attīstību. Bet katrs var iekurt uguni pavardā, lai liesmas dzied, dejo un glāsta, izstarojot mājas siltumu. Tas ir jādara tagad, negaidot, kad būs pietiekami liela alga vai pensija elektriskajam kamīnam.
Svētdien sāksies adventes laiks, kad sirdis atveras labestībai un mīlestībai. Padomāsim, vai daudzās ģimenēs vecāki nejūtas kā bērnu skaitāmpantiņā – “Viena maza turku pupa ceļoja uz Angliju. Anglija bij’ aizslēgta, atslēga bij’ nolauzta”? Jā, straujais dzīves ritms rada ne tikai stresu, bet iztukšo mūs. Jā, nepietiek naudas skaistām svētku dāvanām. Bet vecākiem ir silta un atsaucīga sirds, pēc kuras bērns ilgojas visvairāk. Tikai ar mīlestību var atdarīt visas aizslēgtās durvis. Ir jāsasilda mazā sirds, lai tā jūt un saprot, ko nozīmē ģimenes pavards.
