Tā ir tēma, par kuru nudien negribētos rakstīt, jo izraisa pārāk drūmas pārdomas. Bet nerakstīt arī nevar.
Tā ir tēma, par kuru nudien negribētos rakstīt, jo izraisa pārāk drūmas pārdomas. Bet nerakstīt arī nevar. Nav sveši stāsti par to, kā klājas jauniesauktajiem karavīriem, kuriem vienam otram vārda vistiešākajā nozīmē ir bijis jāiziet “caur uguni un ūdeni”, “jāizdzer cietsirdības kauss”. Vai tikai tāpēc, ka kādam šķiet, ka viņam ir varenāks augums un lielāki muskuļi? Diemžēl nežēlība bieži vien liecina tikai iekšēju bezspēcību. Citu aizskaršana ir tikai viena no izpausmēm, kā šis indivīds sevi spēj apliecināt. Un reizēm izrādās, ka tas ir vienīgais, uz ko viņš ir spējīgs. Aizskartais ar sakostiem zobiem pacieš, lai gan reizēm – ai, kā gribētos pāridarītājam atmaksāt ar to pašu. Un tad atliek vien sevi mierināt: “Dievs nav mazais bērns – visu redz.”
Jau nedēļas vidū kāds pusaudzis kājām mājās pārrodas no attālas skolas. Ir tikai ceturtdienas rīta puse, skolā būtu jābūt arī piektdien. Taču nelīdz ne vecāko brāļu, ne tēva pierunāšana atgriezties skolā. Viņš atsakās turp atpakaļ doties, jo skolā lielākie puikas dara pāri. Princips ir tāds: ja nedarīsi to un to – dabū pa galvu, ja nedosi to un to, – pa galvu… un tā tālāk un tā joprojām. Jautājums: vai tie ir vecāko klašu bērni? Izrādās, ne. Sevi par klases karaļiem iecēluši krietni vien vecāki puišeļi, kuri vairākkārt nav pārcelti no klases klasē. Varētu teikt, savdabīgs “klases zieds” ar visatļautības manierēm. Grūti ir klasesbiedriem, vēl grūtāk skolotājiem. Diemžēl izglītība ir jāiegūst visiem.
Reizēm arī skolotājs jūtas bezspēcīgs, te vēl varētu palīdzēt vietējās tiesībsargājošās iestādes darbinieki. Jo ikvienam bērnam tāpat kā ikvienam Latvijas valsts pilsonim ir savas tiesības un pienākumi. Bērna tiesības, piemēram, nosaka, ka “neviens nedrīkst darīt tev pāri – pazemot vai smieties par tevi, darīt pāri ne mājās, ne skolā, ne uz ielas. Tevi nedrīkst sist, kaitināt vai kā citādi pazemot. Bet arī tu nedrīksti apvainot vai pazemot citus.” Atgādināmi arī bērna pienākumi – “jo lielāks tu audz, jo aug tava atbildība par saviem darbiem. Tāpēc, pirms kaut ko dari, padomā, kādas varētu būt sekas.” Sekas jo bieži ir bēdīgas. Viens otrs ar mokām skolu pabeidz un tad… sākas brīvā dzīve – daru ko gribu un daru, kā gribu. Šādam dzīves stilam sekas arī ir zināmas.
Diezin vai bērni zina tiesības. Citādāk neatrastos indivīdi, kas tevi, kas arī esi pilntiesīgs sabiedrības loceklis, izmanto, pazemo un ar tevi manipulē. Diemžēl.
Lai arī ģedovščina armijā ir tik veca kā pati pasaule, to pašu varētu attiecināt arī uz dzīvi skolās. Rakstu un domāju, ka dzīve mācību iestādēs arī jaunajā gadu simtenī nav mainījusies. Kā bija sešdesmitajos gados, kad pati mācījos kādā no tām, tā ir arī tagad. Vai tiešām šis Gordija mezgls nav pārcērtams?
