Garšaugu vērtība ir to garšā, aromātā un dziednieciskajā iedarbībā. Iesaka cilvēkiem vairāk uzturā lietot pārtikas produktus ar rūgtu garšu, jo tad dzīve būšot saldāka, un otrādi.
Garšaugiem ir būtiska nozīme, jo to dēļ ēdiens rosina ēstgribu, piešķirot patīkamu garšu, smaržu, veicina gremošanas sulas izdalīšanos kuņģī un pilnīgāku uztura izmantošanu. Šie augi satur ēteriskās eļļas, glikozīdus un alkaloīdus, vitamīnus, fitoncīdus, minerālvielas, miecvielas un rūgtvielas. Taču pie garšvielām organisms jāpieradina pakāpeniski, nekad nevajag ar tām pārspīlēt.
Garšaugi ir gaismmīļi, lai tajos veidotos ēteriskās eļļas, kas cilvēkam dod veselību un mundrumu. Garšaugi Latvijā ievesti no siltajām zemēm – Vidusjūras reģiona, Vidusāzijas, Āfrikas, Dienvidamerikas –, līdz ar to tiem jānodrošina silts klimats. Piemēram, baziliks, ja vasaras ir aukstas, neaugs.
Vislabāk garšaugi jutīsies smilšmāla augsnē. Smilts ātrāk iesilst, bet māls nodrošina labu gaisa režīmu sakņu zonā. Garšaugu dēstus var audzēt kastītēs un tad izstādīt laukā, bet dažas kultūras, piemēram, lupstāju, baziliku, pupumētru, raudeni, kinzu, ķimenes, gurķumētru un citus, sēj uzreiz dārzā.
Jāatceras, ka daudzu garšaugu sēklas dīgst gaismā, kas nozīmē, ka tās nedrīkst apbērt ar augsni. Sēklas izsēj pa virsu substrātam, bet nodrošinot mitrumu.
Garšaugus var audzēt uz lauka, puķu dobēs, dekoratīvajos podos un citos traukos. Parasti tie sadzīvo labi, tāpēc vienā traukā iespējams savietot vairākas šķirnes. Podus var novietot uz terases vai balkona, piemēram, blakus virtuvei, lai būtu ērti tikt pie augiem un nevajadzētu katru reizi skriet uz dārzu.
Garšaugi lieliski iederas apstādījumos. Labi tāds dārzs iederēsies pie pirts. Dobē noteikti vajadzētu iekļaut dievkociņu, lavandu un piparmētru, garšaugus, ko izmanto pirtsslotām, – izopu, raudeni, mārsilu –, lai nopērtos un padzertos ārstniecisko tēju.
