Kāda ažiotāža sacelta par jaunajiem māksliniekiem, kas sadomājuši piedāvāt savus variantus Ulmaņa pieminekļa veidošanai!
Kāda ažiotāža sacelta par jaunajiem māksliniekiem, kas sadomājuši piedāvāt savus variantus Ulmaņa pieminekļa veidošanai! Man patīk jauniešu fantāzijas. Sevišķi interesanta ir viena – vadoņa galva no margarīna. Kā trūkst sviesta maizei, tā tik kāds garāmejot nozieķē no “galvas”. Kamēr beigās pāri paliek slapja vieta. Tā, protams, būs, ja margarīns garšos. Pretējā gadījumā galva sapūs, nosmirdēs vien, un neviens neēdīs. Nāksies izmest.
Uzskatu, ka es būtu pelnījis labāku pieminekli – vismaz no koka. Kaut vai no celma kāda. Bet, ja no kā ēdama, tad no stipri garšīga produkta. Kad nomiršu, kas zina, vai tāds par to parūpēsies. Tāpēc nolēmu rīkoties kā Puškins. Viņš reiz rakstīja: “Es pieminekli sev uzradīju bez rokām.” Tas ir tiešais tulkojums no krievu valodas. Ne jau pieminekli bez rokām, bet celt viņš solīja bez rokām. Nu, jūs mani sapratāt. Es ar gribu. Arī bez rokām. Kā Ulmaņa galva. Kāda vaina?
Domāju, ka man varētu būt pat vairāki pieminekļi. Katru gadu vai pat sezonu cits. Es ieviesīšu pieminekļu modi. Un pamazām no vienkāršām un laicīgām izejvielām nonākšu līdz nesatricināmam materiālam. Manu pirmo pieminekli gatavošu no zeltainās rudens ogas – ķirbja. Kā jau tas pienākas, 30.oktobrī likšu to logā. Lai svecēm izgaismots, mirdz ķirbis, atsedz manu zobgalīgo smaidu. Tiesa, ar tiem zobiem man patiesībā ir tā pašvaki. Bet pieminekļus jau veido kā tēlu, nevis “nozīmē” mats matā pēc ģīmja. Un vispār ir pieņemts pieminekļos oriģinālu rādīt jaunāku. Es, protams, negribētu, ka mani attēlo kā zīdaini. Taču neesmu pret, ja mani attēlo tādu, kāds biju jaunībā. Kad man bija 16… Arī dziesmā taču dzied: “Bet vai tu mīlēsi, kad man vairs nebūs 16?” Gribu, lai mani mīl. Lai “neaizaug tautas taka” pie mana pieminekļa. Kā Puškins savā dzejā rakstīja.
Es vispār gribu, lai katrs mans piemineklis ir ar smaidu. Kad cilvēks smaida, kaut ir bez zobiem, viņš nepazudīs pat vistumšākajos dzīves brīžos. Ziemassvētkos es prasīšu, lai laulene Antonija man pagādā kraukšķīgu, speķīgu un sātīgu pieminekli. Es, protams, gribētu sivēna cepeti svētku galdā. Nu vismaz galvu. Vai galu galā šņukuri. Nu, ja nevar arī to, tad vismaz cūkas ausi vai kāju lai pagādā. Bet pirms tam jau vēl būs Mārtiņdiena. Un tad Antonija galdā liks savu pieminekli – zosi. He, he.
Bet Svētā Valentīna dienā pagādāšu ģimenei savu paštēlu no šokolādes. Vislabāk derētu zaķītis. Ar sarkanām marmelādes acīm un rozīni ļipas vietā. Es jau nu gribētu no baltās šokolādes. Tad varēs teikt: “Balts nāca Antoniņš, kā ar sniegu apsnidzis. Nav ar sniegu apsnidzis, nāk ar savu rozīnīti.” Bet sievu Antoniju es redzu kā zefīru šokolādē. Ārējā forma atšķiras no iekšējā satura. Bet mana jaunības draudzene Anniņa ir kā “Prozit!” konfekte. Salda un reibinoša. Un vecums neskādē. Saka taču, ka ar gadiem konjaks kļūstot arvien labāks.
