Kad pēc garajām vasaras brīvdienām satiekamies ar kolēģiem, skolasbiedriem vai draugiem, reizēm atklājas kaut kas interesants.
Kad pēc garajām vasaras brīvdienām satiekamies ar kolēģiem, skolasbiedriem vai draugiem, reizēm atklājas kaut kas interesants. Kāds pavisam klusu devies ceļojumā, kāds izkrāsojis virtuvi, taču Sandija Bērziņa šogad kopā ar citām 100 Latvijas sievietēm atpūtās “Ievas” vasaras nometnē Usmas ezera krastā.
“Lai nokļūtu Ievas nometnē, bija jāuzraksta eseja “Trīs lietas”. Tajā bija jāiekļauj trīs temati – viena lieta, kas tev ir, viena lieta, ko tu vēlētos un ko tu novēlētu pārējām nometnes dalībniecēm,” stāsta Sandija. Doma par piedalīšanos nometnē viņai radusies pēdējā brīdī un vēstule tapusi vienā vakarā. “Izšķirstīju “Ievu” un sapratu, ka man jāiepiedalās. Vēstuli rakstīju tā, kā tobrīd jutos, neko nepiepušķoju,” atklāj viņa.
“Reti kad gadās būt tik smalki izplānotā pasākumā, kur katra minūte ir svarīga,” saka Sandija. Katra sieviete bija īpaši lolota un gaidīta. Jau pirmajā dienā, nākot pa vārtiem, dalītas dāvanas un teikts paldies, ka atbraucāt.
“Uz spilventiņiem bija atstāta vēstule, kas bija rakstīta ar roku īpaši katrai sievietei. Neviena vēstule nebija vienāda,” ar jūtamu pārsteigumu stāsta Sandija. “Nometnes sauklis bija “Tu jau sen to biji pelnījusi!”. Varēja redzēt kā sievietes nometnes laikā uzplauka un kā cēlās viņu pašapziņas līmenis. Katra jutās īpaša,” uzsver S.Bērziņa.
Rīts sievietēm sācies ar možu vingrošanu, reizēm pat lietū. “Sākumā bijām īgnas par to, bet tad sapratām, ka kur tad vēl tu skriesi, ja ne te. Mājās tu noteikti tik agri necelsies un nedosies skriet,” smejas viņa.
Katru rītu sievietēm bija iespēja apmeklēt kādu speciālistu. Tās pat nebija lekcijas vai nodarbības tradicionālā izpratnē – tās bija atklātas sarunas par tēmu. “Nebija tāda speciālista, pie kura negribētu iet, gribējās pabūt visur,” stāsta viņa. Psihoterapeite Aina Poiša nometnē pavadīja visu laiku, tāpēc katrai sievietei bija iespēja parunāties ar viņu. Pēcpusdienas sievietes pavadīja sponsoru sabiedrībā.
“Viņi mums bija sagatavojuši spēles, kā arī divas dienas devāmies orientēšanās sacensībās,” stāsta Sandija. Pēc notikumiem bagātās dienas, sievietēm bija iespēja relaksēties ikvakara koncertā.
“Bija arī pašdarbības pasākums, kurā bija jāuzstājas pašām. Manai komandai vajadzēja iestudēt Vella kalpu gabaliņu. Tas bija interesanti, bet visu sajūsmu papildināja iegūtā 3.vieta,” atklāj viņa.
Interesanti bijis vērot dziesmas “Kad man vairs nebūs sešpadsmit” iestudējumu, kur neatkarīgi no vecuma visas sievietes mēģinājušas repot. “Diskotēkas ilga līdz diviem naktī, bet arī tad nedevāmies gulēt. Gribējās vēl parunāties un izstāstīt dienā piedzīvoto,” saka sieviete. Sandija ieguvusi trīs jaunas draudzenes, ar kurām sazvanās ik dienas. “Tās sajūtas mājinieki nesaprot, tāpēc ar emocijām dalāmies savstarpēji,” stāsta viņa.
Jau nometnes pirmajā vakarā viņām teikts, ka prombraucot viņas visas noteikti raudās. “Es sēdēju un domāju, tā taču nevar būt. Taču bija, raudāja visas sievietes,” atzīst viņa. Sandija atklāj, ka gribētu vēlreiz doties uz nometni, tomēr to nedarīs. “Tas būtu negodīgi pret pārējām Latvijas sievietēm. Ir jādot iespēja šo visu baudīt kādai citai,” viņa saka.
