Jaunalūksnes pagasta zemnieku saimniecībā “Vaivari” saimnieko Ināra un Vilis Laiviņi.
Jaunalūksnes pagasta zemnieku saimniecībā “Vaivari” saimnieko Ināra un Vilis Laiviņi. Senču mājā Vilis dzīvo no bērnības, bet Ināra ir ieprecējusies. Lai gan laukos valda uzskats – tās sētas, kurās nodarbojas ar lopkopību, nav iespējams uzturēt sakoptas, sētā vienmēr valda kārtība.
“Mūsu māja ir nomaļus no citām, bet vientuļi mums nav. Esam pieraduši. Jāatzīst, ka labāk dzīvoju šeit, nevis centrā. Arī bērni un mazbērni brauc ciemos, tā ka par vientulību sūdzēties nevaram. Ja kur vēlamies vai ir vajadzība, braucam arī paši,” stāsta Jaunalūksnes pagasta zemnieku saimniecības “Vaivari” saimniece Ināra Laiviņa.
Ir 20 tonnas siena
“Vaivaru” saimniekiem ir arī saimniecība. “Pašlaik mums ir trīs slaucamas govis, grūsna tele un maza telīte, aitas, vistas un trīs cūkas. It kā tas ir daudz diviem veciem cilvēkiem, bet ko tad ēdīsi, ja nebūs lopu un savas gotiņas piena? Katru dienu 35 litrus piena nododu, tā ka drusciņ var arī nopelnīt. Šogad sienu jau esam saveduši. Šķūnī ir apmēram 20 tonnas siena. Gribi vai negribi – jāpērk jauna govs. Mazdēls, kas šogad stājas augstskolā, bija lielākais palīgs, sienu vācot. Kūts, lopu virtuve un siena šķūnis atrodas vienā ēkā, tā ka ziemā nav jābrien pa kupenām pēc barības,” saka saimniece. Viņa uzsver, ka visi darbi saimniecībā tiek veikti ar tehniku.
Zemei vajag lietu
Laiviņu saimniecībā ir arī viena sena un veca ēka – klēts. “Tā celta apmēram 1935.gadā. Tagad to izmantojam par bišu lietu un traktortehnikas glabātuvi, tā ka jaunas meitas tur vairs gulēt nevar,” smej saimnieks.
“Paldies Dievam, ka pie mums nav bijis lielais negaiss, jo citur ir rauti koki ar saknēm, nopostītas ēkas, pat nogalināti cilvēki. Lietu zemei gan vajadzētu, jo viss ir sauss. Nesen mazliet uzlija, bet tas bija kā kaķa asaras. Pie dārza ir dīķis, no kura nesam ūdeni siltumnīcai. Visu nevar apliet. Labi, ka vēl ir pašiem un lopiem ūdens. Katru gadu gan nodomājam, ka nākamajā gadā vairs nesēsim auzas un miežus, bet nekad nenoturamies. Žēl arī ļaut laukiem aizaugt,” saka I. Laiviņa.
Mielojas ar pirmo medu
Mājasmātes lielākā kaislība ir lilijas, bet namatēva – bites. “Pirms daudziem gadiem uzdāvināja vienu bišu stropu un tā arī sāku audzēt bites. Pašlaik man ir septiņi stropi. Manas bitītes ir ļoti solīdas – gan tās, kas stropos, gan tā, ko esmu apņēmis par sievu. Pret bitītēm ir jāizturas labi. Pagājušajā gadā bija maza medus raža, bet šogad jābūt labai. Pirmo medu jau izsviedām, tagad būs viršu un vaivariņu medus. Medu nepārdodam, jo pašu saime ir liela. Katru rītu pie tējas liekam lielu karoti,” saka V. Laiviņš. Viņš atceras – vienā gadā bites viņu pamatīgi sadzēla, bet uz slimnīcu tomēr nevajadzēja braukt. “Ar bitēm nekad neko nevar zināt,” smej V. Laiviņš.
