Malienas pagasta “Madarās” dzīvo Biruta Baltiņa, ko vietējie iedzīvotāji pazīst kā lielu rokdarbnieci. Viņas pūrā ir simtiem tamborējumu, adījumu un izšuvumu.
Malienas pagasta “Madarās” dzīvo Biruta Baltiņa, ko vietējie iedzīvotāji pazīst kā lielu rokdarbnieci. Viņas pūrā ir simtiem tamborējumu, adījumu un izšuvumu.
“Rokdarbus strādāju, vadoties pēc garastāvokļa. Esmu izstrādājusi tik daudz rokdarbu, ka nevar saskaitīt. Daudzi ir uzdāvināti draugiem, radiem un bērnudārzu bērniem. Mans lielākais darbs ir balts galdauts. Jāatzīst, ka mīlestību uz rokdarbiem mantojušas arī manas mazmeitas un meita. Meita šogad iegūs rokdarbu pedagoga diplomu, bet jaunākā mazmeita čakli ada un tamborē lellēm,” stāsta Malienas pagasta “Madaru” saimniece Biruta Baltiņa.
Gribēja būt skolotāja
Birutas tante ar lepnumu rāda albumu, kas ir vienīgā atmiņa no tēva. “Uzaugu viena, jo tēvu un māti izsūtīja uz Sibīriju. Mani audzināja vecmāmiņa. Viņa bija tā, kas man ieaudzināja mīlestību uz rokdarbiem. Pati smejos, ka rokdarbi ir mans psihologs, jo tad, kad ir grūti, ieeju savā istabā, izraudos un sāku strādāt rokdarbu, kur ir jāskaita cilpiņas. Tad visas bēdas aizmirstas,” viņa saka. Birutas tante atzīst, ka viss mūžs pagājis tā, ka viņa nav varējusi izdarīt to, ko vēlējās. “Gribēju mācīties par skolotāju, bet visur, kur gāju, man laipni paskaidroja, ka tāda kā es, kam vecāki bijuši izsūtīti, par skolotāju mācīties nedrīkst. Izmācījos par sviestmeistari un tā arī nostrādāju lielāko daļu mūža,” viņa saka.
Slēpās aiz grāmatas
Birutas tantes dzīves lielākās kaislības ir rokdarbi, grāmatas un puķes. “Padomju laikā bija nauda, bet nevarēja iegādāties grāmatas. Tagad ir otrādi – naudas nav, bet grāmatnīcu plaukti lūst no grāmatu daudzuma. Vienīgi “Lata” romānus no katras pensijas atļaujos iegādāties. Mani mīļākie autori ir I. Bērziņa, Ž. Grīva un I. Indrāne. Atceros, ka, mācoties sviestmeistaru skolā, stipendija bija 15 rubļi. Citas meitenes pirka bulciņas, bet man par to naudu bija jāpērk arī apģērbs, jo vecmāmiņa man nevarēja iedot papildu naudu. Es taupīju stipendiju un pirku grāmatas. Aizslēpos aiz grāmatas vākiem, lai meitenes neredz, kā es riju siekalas, un lasīju savus romānus. Man nav žēl , ja kāds man neatdod aizdoto naudu, jo nauda ir, bija un būs, bet, ja man neatdod aizdotu grāmatu, tad gan es raudu. Man neskauž, ka citam ir daudz naudas, bet gan tas, ka viņš par to naudu var nopirkt labu grāmatu,” saka Biruta.
Latviešu problēma – resnums
Viņa atzīst, ka labprāt apmeklētu rokdarbnieču kursus. “Agrāk žurnālā “Sieviete” bija vērtīgi pielikumi, bet tagad tā vairs nav “Sieviete”, bet gan “Pilsētas dāma”. Tur ir reklāmas, problēmraksti un novājēšanas līdzekļi. Es jau smejos, ka Latvijā ir divas problēmas – cilvēkiem nav naudas un tie alkst novājēt. Laikam visi sapampuši no bada,” smej Birutas tante. Nākamajā ziemā viņa ir nodomājusi izšūt dekoratīvos spilventiņus. “Lielākais rokdarbu laiks man ir ziemā, bet arī vasarā bez tā es nevaru,” viņa saka.
Ir aktīva ceļotāja
“Meitas ģimene ir aktīvas atpūtas cienītāji, un es labprāt ceļoju kopā ar viņiem. Galvenokārt mēs ceļojam pa Latvijas skaistajām vietām. Tagad mazdēlu vadājam uz Rēzeknes arodģimnāziju un vienmēr pa ceļam kaut kur iebraucam. Ceļojot ir tā: jo lielāka kompānija, jo jautrāk,” atzīst Birutas tante.
