Viņas abas saista daudz kopīga – viņas ir pirmsskolas skolotājas un strādā vienā darbavietā, dzīvo vienā mājā, abām patīk dziedāt un veidot floristikas darbus, abas ir mācījušās vienā skolā, un tieši tur sākās viņu draudzība, kas nu ilgst jau 28 gadus.
Viņas abas saista daudz kopīga – viņas ir pirmsskolas skolotājas un strādā vienā darbavietā, dzīvo vienā mājā, abām patīk dziedāt un veidot floristikas darbus, abas ir mācījušās vienā skolā, un tieši tur sākās viņu draudzība, kas nu ilgst jau 28 gadus. Kad mālupietes Elita Janika un Gunta Presņikova stāsta,
kā sākusies viņu draudzība un kāda tā ir, nevar nesmaidīt, jo reizēm tā ir bijusi amizanta, bet visus šos gadus to ir caurvijusi sirsnība un uzticība.
“Viena otru nekad nenododam, un vienmēr viena otrai varam uzticēt savu sāpi. Pirms intervijas es pārdomāju – vai mēs abas vispār kādreiz esam strīdējušās? Atminos tikai vienu niecīgu pārpratumu, pēc kura man sirdī bija liels nemiers. Tas nebija izturams, kājas tā vien nesa uz blakus dzīvokli, kur dzīvo Gunta, jo dzīvojam vienā mājā. Zinu, ka ir cilvēki, kas var tā sastrīdēties, ka nerunā gadiem, bet mums ar Guntu jau viena diena šķiet kā vesela mūžība,” stāsta E.Janika.
Kā draudzenes viena otrai nekad nav melojušas. “Starp mums nepastāv izlikšanās – viena otras acīs esam tādas, kādas esam. Ļoti labi saprotamies – pat no pusvārda! Mēs tik daudz ko darām kopā, ka ir grūti pateikt, ko nedarām kopīgi!” viņa saka.
Kopā studē un atpūšas
Elita un Gunta savu bērnību ir pavadījušas Apē, abas mācījušās Apes vidusskolā no 1. līdz 11.klasei, kur sākās viņu draudzība. “Tolaik ilgus gadus mēs bijām tikai kā klasesbiedrenes, bet ne kā sirdsdraudzenes. Vienā solā sākām sēdēt vidusskolas klasēs, un tad arī mūsu draudzība nostiprinājās. Līdz tam man bija cita draudzene, bet kāda amizanta gadījuma dēļ es iespītējos, arī draudzene nepiekāpās un beigās izvēlējās sēdēt vienā solā ar kādu puisi. No tā laika sākām sēdēt vienā solā ar Guntu. Es dzīvoju Apes centrā, bet Gunta – lauku teritorijā, tādēļ mums bija problemātiski pavadīt laiku kopā pēc stundām. Toties, gaidot autobusu, Gunta ciemojās pie manis un arī pēc ballēm palika,” atceras E.Janika.
Pēc vidusskolas absolvēšanas Gunta un Elita mācījās Alūksnē, eksperimentālajā pedagoģiskajā klasē bērnudārzu audzinātājiem, kas speciāli bija izveidota pie pirmsskolas izglītības iestādes “Pienenīte”. “Sākotnēji abas gribējām kļūt par šuvējām, jo mums patīk rokdarbi, bet beigās izvēlējāmies kļūt par skolotājām, jo mums patīk arī bērni. Abas kopā no Apes braucām uz mācībām Alūksnē un dzīvojām internātā. Brīvajā laikā gājām uz kino, apmeklējām pasākumus,” atminas G.Presņikova.
Izrādījās, ka Veclaicenē ir divas brīvas darba vietas bērnudārzā un ne Elitai, ne Guntai negribējās būt tālu prom no mājām, tāpēc viņas devās uz Veclaiceni. “Tolaik Alūksnes rajonā daudzviet cēla jaunus bērnudārzus. Kad aizbraucām uz Veclaiceni, secinājām, ka jaunais bērnudārzs ir ieaudzis zālē un kolhoza priekšnieks atzina, ka skolotājas nav vajadzīgas. Arī mums domātais dzīvoklis vēl tikai tapa. Bijām sašutušas un vērsāmies rajona izglītības nodaļā, kur mums piedāvāja darbu Kalncempjos, Jaunannā, Malienā vai Mālupē. Izvēlējāmies Mālupi, jo tur vajadzēja vairākas audzinātājas, bet citviet – pa vienai, mēs taču nevarējām šķirties! Jāatzīst, ka tagad nenožēlojam to. Mālupē jūtamies laimīgas. Var teikt, ka te mēs atplaukām. Arī cilvēki šeit ir jauki, atbalsta mūsu idejas un novērtē tās,” viņas norāda.
Nu jau rit 16.gads, kad viņas ir pirmsskolas izglītības skolotājas Mālupē. Pērn Elita un Gunta absolvēja Latvijas Universitāti, iegūstot specialitāti pirmsskolas pedagoģe. Arī studijas universitātē viņas uzsāka kopā un kopā ieguva augstākās izglītības diplomu.
Vismaz uz pusstundiņu!
Guntai un Elitai ir daudz kopīgu interešu. Viņas abas dzied Mālupes sieviešu vokālajā ansamblī, abām patīk veidot floristikas darbus un lasīt grāmatas. Nesen viņas pabeidza floristikas kursus. “Mēs ļoti daudz ko darām kopīgi, bet jāatzīst, ka kopā būšana mums nav apnikusi. Interesanti ir tas, ka katru dienu kopā esam darbā – no pulksten 8.00 līdz 16.00. Taču, atnākot mājās, paiet dažas stundas, jau atkal noklaudz durvis un Gunta atnāk pie manis vai es aizeju pie viņas – vismaz uz pusstundiņu! Dzīvojam vienā mājā, vienā stāvā, un mūsu dzīvokļi ir blakus. Reizēm abas jokojam – nez kādas būsim vecumdienās un vai arī tad mūsu draudzība būs saglabājusies? Mums patīk lasīt arī grāmatas un pēc tam pārspriest to saturu,” viņas saka.
Draudzenes atzīst, ka strādāt vienā darbavietā nav slikti – viena otrai jebkurā laikā var jautāt padomu un apmainīties idejām. “Mēs nepieļaujam domu, ka varētu strādāt šķirti. Tagad mums katrai ir viena bērnudārza grupiņa. Ja mazuļu būtu mazāk, mēs noteikti abas mācītu vienu grupiņu – kaut vai, uz pusslodzi strādājot! Esam gatavas no daudz kā atteikties, lai tikai būtu līdzās, jo draudzība mums ir svarīga,” saka Elita.
Arī uzskati un gaumes viņām ir līdzīgi. “Gunta ir klusāka, bet es – runīgāka. Es bieži domāju – “cik labi, ka ir Gunta!” – jo viņa prot klausīties un ir apzinīgāka nekā es. Viņai patīk visu izdarīt laikus un zināt, kas kā būs. Es tāda neesmu, tādēļ viņa ar savu klātbūtni arī mani dara apzinīgāku, jo es nevaru atpalikt viņas tempam. Gunta ir ļoti izpalīdzīga un nekad neatsaka palīdzību. Arī mans vīrs Vairis un vienpadsmit gadus vecais dēls Armīns ir priecīgi, ka man ir tik jauka draudzene. Mūsu strīdu viņiem nekad nav vajadzējis šķirt,” saka Elita. Savukārt Gunta uzsver, ka Elita ir saprotoša, izpalīdzīga, viņai ļoti patīk smalki darbi. “Varētu teikt, ka Elita ir pedantiska – viņai nepatīk, ja mājās ir nekārtība. Viņa ir ļoti mīloša māmiņa un sieva,” saka Gunta.
Uztver kā vienu veselu
Jautātas, cik daudz viena otrai izstāsta, draudzenes atzīst, ka katram cilvēkam ir savs noslēpums, ko neatklāj nevienam. “Mēs viena otrai varam uzticēties un pārrunāt pat vairāk nekā ar tuvu cilvēku. Bieži sevi aprājam, kad secinām, ka atkal jau runājam par darbu, un tad mainām tematu. Es tomēr šķiroju, ko stāstīt vīram un ko – draudzenei. Manuprāt, tā arī ir jābūt,” saka Elita.
Elita un Gunta šaubās, vai starp vīrieti un sievieti arī var būt tāda draudzība kā viņām. “Agrāk vai vēlāk šāda draudzība pāraugtu mīlestībā, ja cilvēki nav precējušies. Šaubāmies, vai draudzība starp vīrieti un sievieti varētu ilgt 28 gadus,” viņas vērtē.
Arī mālupieši ir ievērojuši, ka Gunta un Elita vienmēr ir kopā. “Šovasar bija gadījums, ka viena pati staigāju pa Alūksnes veikaliem. Paziņa, mani ieraugot, uzreiz jautāja: “Un kur tad Elita? Jūs jau vienmēr kopā!” Cilvēki ir pieraduši mūs visur redzēt kopā. Šķiet, ka mālupieši mūs pat uztver kā vienu veselu, jo nekad vienai par otru neko sliktu nestāsta,” atzīst Gunta. Elita atminas, ka reiz viņai piedāvāja apmeklēt Rīgā semināru, bet brīva vieta vairs bija tikai viena. “Gunta Kupča tad teica: “Es izbrīvēšu arī otru vietu – es jau zinu, ka jūs viena bez otras negribat braukt!” Tas nedaudz pārsteidza, ka arī rajonā zina par mūsu draudzību, ” atzīst E.Janika.
“Manuprāt, labs, uzticams un sirsnīgs draugs cilvēkam ir ļoti liela vērtība, kuru tāpat kā veselību nevar nopirkt ne par kādu naudu. Šāda draudzība ir jāizlolo. Mūsu draudzība ilgst 28 gadus. Manuprāt, tā ir vērtība,” saka Elita. Gunta uzsver, ka draugus neizvēlas kā grāmatu pēc vāka, bet gan pēc satura.
“Mēs esam ļoti laimīgas, ka mums ir tāda draudzība. Es daudziem esmu teikusi, ka Guntu varu uzskatīt par māsu, kuras man nekad nav bijis. Reizēm domāju, ka pat māsām nav tik sirsnīgas attiecības, kādas ir mums,” saka Elita.
