(Turpinās no 13.augusta). Taisnīgā tiesa krievu okupantu gaumē.
(Turpinās no 13.augusta)
Taisnīgā tiesa krievu okupantu gaumē
Grūti man šodien precīzi pateikt, vai tās bija 1944.gada decembra beigas vai 1945.gada janvāra sākums, kad Rīgā tiesāja manu tēvu un vēl četrus jaunciemiešus, kas bija saistīti ar Jaunciema kooperatīva lietām. Tajā dienā mamma no rīta aizbrauca uz Rīgu, lai piedalītos tiesā. Acīmredzot par minēto tiesu visumā bija informēts viss ciemats, jo tas bija jūtams arī skolā, īpaši no krievu zēnu puses, kuri (protams, ne visi) visai dīvaini izturējās pret mani un dažiem citiem bērniem, kuru vecāki bija iesaistīti šajā prāvā.
Mamma atbrauca mājās vēlu vakarā. Viņai bija slikts garastāvoklis. Viņa ienāca mājās raudādama, un šīs raudas bija gandrīz kā skaļas elsas. Mamma ar visām drēbēm iekrita gultā un turpināja skaļi raudāt. Uz maniem jautājumiem neatbildēja. Beigās, kad bija daudzmaz nomierinājusies, ar mokām izdvesa: “Papu nošaus!” Biju nesaprašanā par dzirdēto. Mamma nepaskaidroja. Tikai vakarā, kad viņas domas daudzmaz sakārtojās, viņa īsumā pastāstīja, kas īsti noticis tiesā. Papam kā kooperatīva valdes priekšsēdētājam pirmajam bijis jāizsakās par tām mantām, kas pagaisušas, okupantu varām mainoties (tiesa, par okupantiem saukti tika vācieši, jo Sarkanā Armija jau bija “atbrīvotāja”). Viss jau būtu bijis labi, ja tā lieta tiktu virzīta uz vāciešiem, ar to arī tiesas prāva būtu visumā normāli beigusies. Taču liktenīgo pavērsienu deva tēva atbilde uz jautājumiem, kur tad palikuši veikalu pārtikas produkti un citas mantas. Tēvs atbildējis: “Visu, kas no veikaliem pazuda, izlaupīja Sarkanās Armijas karavīri, kas ienāca Jaunciemā!” Ar to arī lieta bija darīta. Pārējiem četriem neesot nekas prātīgs jautāts, viss noticis formas pēc. Tiesas spriedums bijis nežēlīgs – “nozieguma” organizētājus sodīt ar augstāko soda mēru – nošaušanu, bet pārējiem – desmit gadi ieslodzījumā. Noziedznieku īpašumi konfiscēti (to jau gan izdarīja iepriekš). Spriedumu varēja pārsūdzēt, kas arī tika izdarīts. Nāves sodu nomainīja pret desmit gadiem cietumā. Lūk, ko deva tēva taisnības pateikšana, viss varēja notikt citādāk, bija taču iespēja visu vainu novelt uz vāciešiem.
Daudz ko šeit vairs nebūtu ko piebilst, tiesas farss bija beidzies, neiedziļinoties īstajā patiesībā, kā tas viss bija noticis. Jau krietni vēlāk viens no tēvabrāļiem man iedeva 1945.gada 21.janvāra laikraksta “Cīņa” numuru. Šo avīzi kā dārgu relikviju glabāju vēl šodien. Tā ir spilgta liecība par pagātnes drūmajām dienām. Laikrakstā ir raksts ar visai “izteiksmīgu” virsrakstu “Valsts apzadzēji saņēmuši pelnīto sodu”. Šeit aprakstīts, kādus amatus kooperatīvā ieņēmušas minētās piecas personas. Tām piedēvēti visai “labi” tituli – bijuši aizsargi, aktīvi fašistu atbalstītāji un līdzskrējēji.
