(Turpinās no 9.augusta). Rudens drūmās noskaņas Pelēcīgā ikdiena turpinājās tāpat kā rudens dienu gaita, tuvojoties ziemai. Viss it kā gāja savu gaitu, bet mums, zēniem, aizvien vēl prātā bija skolasbiedru traģiskā bojājeja.
(Turpinās no 9.augusta)
Rudens drūmās noskaņas
Pelēcīgā ikdiena turpinājās tāpat kā rudens dienu gaita, tuvojoties ziemai. Viss it kā gāja savu gaitu, bet mums, zēniem, aizvien vēl prātā bija skolasbiedru traģiskā bojājeja. Tā bija pārtraukusi arī mūsu nerātnības ar spridzekļiem. Pulvera krājumi jau katram bija pietiekami un noslēpti kādā šķūņa stūrī, lai pieaugušie nevarētu atrast. Šad tad aiz šķūņa pamazām šos krājumus dedzinājām.
Rudens dienas bija īsas un kļuva vēl īsākas. Agri sāka krēslot, un istabā vien bija jādzīvo. Ik dienas gatavojos stundām, pildīju mājas darbus. Tas gaismeklis gan bija trūcīgs – uz galda dega ploška (parafīns pabiezā papes trauciņā ar deglīti vidū). To parasti uzliku uz grāmatu kaudzītes, lai galds būtu vairāk apgaismots. Ploškas varēja brīvi iegādāties veikalā, ar pārējo gan bija visai drūmi. Elektrības nebija, un nebija arī paredzams, kad tā būs, jo Ķegums bija saspridzināts (vismaz daļēji). Istabas bija patukšas, jo tā aprakstītā manta jau bija aizvesta, pat nesagaidot tiesas spriedumu. Parasti tā nemēdz būt.
Pienāca decembris, un mamma aizvien biežāk brauca uz Rīgu pie advokāta, jo kaut kad drīzumā bija gaidāma tēva tiesa. Mājās gan pēc šādiem braucieniem viņa atgriezās visai labā noskaņojumā, jo advokāts, izpētot apsūdzības lietu, teicis, ka viņš šai lietā nevarot saskatīt nevienu nopietnu punktu, uz kā pamata varētu tēvu notiesāt. Tas būtu taisnīgi, spriežot, ja tiesa noritētu objektīvi. Turpinājās karš, un šādos apstākļos jau visu ko var sagaidīt.
(Turpmāk – vēl)
