Sanitāri savāca ievainotos, bet pārējie devās Rīgas virzienā – šoreiz gan ne tā, kā viņu priekšgājēji.
(Turpinās no 11.jūnija)
Sanitāri savāca ievainotos, bet pārējie devās Rīgas virzienā – šoreiz gan ne tā, kā viņu priekšgājēji.
Tā, pašam tīri negribot un negaidot, kļuvu par aculiecinieku krievu ienākšanai Jaunciemā. Pēc vēlāk ļaužu stāstītā uzzinājām, ka visu pēcpusdienu Jaunciemā ieradušās jaunas karaspēka daļas un pret vakaru zaldātu bijis visai daudz. Tie galvenokārt pulcējušies Ķīšezera šaurākajā vietā pie Beltēm, tām pretī otrajā krastā atradās Mežaparks. Esot sabraukušas amfībijas. Šo tehniku krievi saņēma no amerikāņiem. Amfībija ir laivai līdzīgs braucamais uz riteņiem, tajā var sasēsties zināms daudzums kareivju. Ja jāpārbrauc kāds platāks un dziļāks ūdensšķērslis, riteņus ievelk un amfībija turpina virzību uz priekšu (protams, darbojas slēgtais motors un tiek iedarbinātas ūdens turbīnas). Tā viņi 12.oktobra vakarā forsēja Ķīšezeru un nonāca Mežaparkā. Visus padomju gadus tika stāstīts par šo varonīgo Rīgas atbrīvošanu. Tādas, protams, nebija. 13.oktobrī krievi bez kaujas iegāja Rīgā, jo vācieši bija aizgājuši pāri Daugavai, aiz sevis uzspridzinot visus tiltus un vēl daudz ko.
Sarkanās okupācijas ikdiena
13.oktobra rītā, paraugoties pāri Ķīšezeram Rīgas virzienā, pavērās visai nepatīkams skats. Tilts pār Daugavas atteku bija uzspridzināts – augšā slējās vien tilta abi gali, bet vidusbalsts bija saspridzināts un tilts bija pārlūzis uz pusēm, vidusdaļa – ūdenī. Pār šo tiltu kursēja visi autobusi uz Vecmīlgrāvi un Jaunciemu. Pa šo pašu tiltu gāja arī dzelzceļš uz Vecāķiem un tālāk (vilcienu pārbraukšanas laikā mašīnām tilts bija slēgts, nolaidās priekšā “šlagbomis” gluži kā tagad).
Jaunās varas ikdiena īpaši ne ar ko neatšķīrās no iepriekšējās (vismaz mums – bērniem). Priekšnieki no armijas puses bija citās uniformās un runāja citā valodā. Pirmajās dienā pēc krievu ierašanās Jaunciemam cauri virzījās dažādas karaspēka daļas – gan kājnieki, gan artilērija (šoreiz gan to vilka amerikāņu smagās automašīnas un kravas kastē sēdēja lielgabalu apkalpes locekļi). Visi izskatījās visai bravūrīgi, spēlēja “garmoškas” – šoreiz taču tie bija “uzvarētāji”. Mūs, privātos, šosejas malā, protams, neaiztika. Ja šodien palasa aprakstus par krievu ienākšanu Rietumeiropā, tad mati slienas stāvus, kas tur ir noticis. Pie mums tā nebija, jo viņiem taču bija iestāstīts, ka Baltija ir viņu zemes daļa un īsti barbariski rīkoties nevar.
Atšķirība gan bija virsnieku uzvedībā, viņu kultūras pakāpē (ja salīdzina vāciešus un krievus). Vācu laikā kara beigās bieži mūsmājās uz laiku apmetās kāds vācu štābs. Tās acīmredzot bija kādas vācu aizmugures karaspēka daļas, kuras pirmās atkāpās uz rietumiem. Vācu virsnieki pat prasīja mammai vai papam atļauju paklausīties radio (vispirms jau prasīja atļauju izmantot savām vajadzībām kādu istabu). Noklausoties radio vācu staciju, bieži komentēja tur dzirdēto. Izklāja uz galda lielu karti, daudz ko runāja un atzīmēja uz tās ar krāsu zīmuļiem kaut kādas līnijas. Tagad saprotu, ka runa bija par frontes līniju. No mūsu puses jau viņiem nekas netika liegts, pat smēķēt gāja ārā. Paps pats bija smēķētājs, tāpēc aicināja viņus to darīt virtuvē.
Reiz kopā ar virsniekiem atkāpās kaut kāda daļa, kur bija arī vezumnieki. Vāciešiem bija tādas lielas, īpatnējas ores, visai pamatīgas gan. Priekšā bija iejūgti ores divi zirgi, mūsējie teica, ka tie esot beļģu šķirnes vilcēji. Pamatīgi piekrauto ori ar brezenta jumtu virsū viņi vilka, it kā nemaz nebūtu aizmugurē smaga krava. Mums, puikām, jau neliedza staigāt ap vezumiem un vērot vāciešu rīcību. Reiz gadījās vērot, kā viņš gatavojās ēst pusdienas. Lauku virtuvē bija izvārīta kaut kāda zupa, to zaldātu katliņos izdalīja pavārs, un tā viņi pie orēm pusdienoja. Viņš nogrieza no rupjmaizes klaipa šķēli, uz tās uzsmērēja kaut ko no trauciņa (vai tas bija sviests vai margarīns – nezinu), pēc tam ar nazi pārvilka pār maizes šķēli, un tur palika tikai tas, kas bija aizķēries maizes porās, pārējo uzsmērēto atlika atpakaļ traukā.
(Turpmāk – vēl)
Ansis
