Turpinās no 4.jūnija. Krievi atkal ir klāt. Bija 1944.gada 12.oktobra agrs rīts. Diena rādījās gaidāma ļoti jauka un saulaina.
Turpinās no 4.jūnija.
Krievi atkal ir klāt
Bija 1944.gada 12.oktobra agrs rīts. Diena rādījās gaidāma ļoti jauka un saulaina. Virs Jaunciema bija pilnīgi skaidras debesis un saule pamazām kāpa aizvien augstāk. Tā pamazām cēlās debesīs no austrumiem, un no tās puses šajā dienā Jaunciemā ienāca lielās pārmaiņas. Lai gan pagājuši jau 50 gadi no to dienu notikumiem, tomēr tie iespiedušies dziļi manā atmiņā, it kā tas būtu noticis pavisam nesen.
Tā gada rudens bija ļoti silts un saulains, stipri vēlu iestājās rudenim tik raksturīgie vēsie, apmākušies rīti un biežās lietavas. Vēlākajos gados, kad jau dzīvoju Vidzemes pusē, daudzi ļaudis stāstīja, ka saimniecībās labības pļauja sākusies tikai pēc atgriešanās no bēgļu gaitām. Karš gāja pāri Latvijai pamazām, līdz tas tuvojās arī Rīgai un Jaunciemam.
12.oktobra rītā apmēram pulksten desmitos pa šoseju Rīgas virzienā aizgāja neliela vācu karavīru nodaļa – apmēram 20 cilvēki. Kā šodien atceros viņu samērā organizēto aiziešanu, tā bija diametrāli pretēja krievu bēgšanai otrā virzienā 1941.gadā. Mājas ļaudis sprieda, ka tā ir pēdējā vācu daļa, kas atstāja Jaunciemu. Pēc 20 minūtēm atskanēja spēcīgs sprādziens pie Langas upītes ietekas Ķīšezerā. Sapratām, ka vācieši uzspridzinājuši tiltu un aizgājuši tālāk uz Rīgu. Pāris stundu vēlāk tā aina izrādījās mazliet citādāka, tilts gan bija uzspridzināts, bet paši kareivji paslēpušies šaipus upītei Ulupkalna priedītēs, viņi acīmredzot gaidīja krievus.
Sapratām, ka Jaunciemā pašreiz ir bezvaldība – vācieši ir prom, bet krievi vēl nav atnākuši. Tur atradās lauku apdzīvota vieta Kalngale.
Vai tas toreiz bija atsevišķs pagasts, vai skaitījās pie mūsu Mangaļu pagasta, to neesmu centies noskaidrot. Zinu tikai to, ka tur ļaudis dzīvoja kā jau laukos – turēja lopus, pļāva sienu, sēja un pļāva labību. Vācu laikā paps rudens pusē ar vēl dažiem Jaunciema vīriešiem brauca uz Kalngali palīgā zemniekiem pļaut labību, arī es tiku tur bijis vairākas reizes. Laikam jau materiāli apstākļi vīriešus spieda to darīt, kaut ko jau turienes zemnieki par darbu deva pretī. Tā nu iznāca sadzīvot ar apkārtējiem ļaudīm, viens otram kaut ko labu centās izdarīt un iespēju robežās palīdzēt.
Turpmāk – vēl
Ansis
