Turpinās no 10.maija. Viss liecināja par to, ka kaut kas nav kārtībā ar vācu kara mašīnu, viss bija vajadzīgs frontei, un šīs frontes prasības aizvien pieauga.
Turpinās no 10.maija.
Viss liecināja par to, ka kaut kas nav kārtībā ar vācu kara mašīnu, viss bija vajadzīgs frontei, un šīs frontes prasības aizvien pieauga.
Atceros, ka visai drīz pēc vāciešu ievākšanās tika izdota grāmata “Baigais gads” par komunistu zvērībām 1940./1941.gadā Latvijā. Tie skati grāmatā bija šausminoši. Tagad bija redzams tas, ko pārsprieda pieaugušie mūsmājās. Taču vācieši jau nebija neko labāki – jau 1941.gada rudenī notika masveidīga ebreju apšaušana Rumbulā. Vācieši viņus sauca par žīdiem un vainoja visas cilvēces nelaimēs. Nekas jau būtībā nebija mainījies – viena varmācīgā vara bija nomainījusi iepriekšējo.
Pirmais skolas gads
Pienāca 1943.gada 1.septembris, un man bija jāpošas uz skolu. Jau iepriekšējā gadā es ar zināmu skaudību noraudzījos uz dažiem mūsmāju vecākajiem zēniem un meitenēm, kuri gāja skolas gaitās. Toreiz arī man bija vēlēšanās kaut ko mācīties – plijos virsū mammai un papam, lai arī mani pienācīgi “sagatavo” skolai. Viņi jau to bija izlēmuši bez manas atgādināšanas – regulāri mācīja gan lasīt, gan rēķināt, gan šo to arī rakstīt.
1.septembrī mammai pie rokas devos uz savu pirmo skolu – Rīgas pilsētas 44.pamatskolu (tā bija Jaunciemā). Skolā es jutos, kā bērns, kurš nonācis pilnīgi svešā vidē. Atceros, ka 1.septembrī pēc svinīgā pasākuma skolā visi skolēni audzinātāju pavadībā devās uz baznīcu, kur notika dievkalpojums par godu 1.septembrim. Neiztrūkstoša mācītāja runas daļa bija veltīta vācu karavīru varonībai Austrumos un drīzai uzvarai pār boļševikiem. Kā obligāts mācību priekšmets visās klasēs bija ticības mācība. Katrai klasei bija ticības mācības grāmata, bija jāmācās baušļi, Tēvreize un dažādi reliģiska satura stāsti par Jēzu Kristu un viņa gaitām.
Turpmāk – vēl
Ansis
