Skatoties suņa vai kaķa acīs, liekas, ka dzīvnieks saprot katru vārdu un nolasa pat cilvēka domas. Citādi ir, ja mums vai veterinārārstam ir jāsaprot, kas sāp mazajam draugam.
Skatoties suņa vai kaķa acīs, liekas, ka dzīvnieks saprot katru vārdu un nolasa pat cilvēka domas. Citādi ir, ja mums vai veterinārārstam ir jāsaprot, kas sāp mazajam draugam. Palīdzēt var vienīgi prasme noteikt diagnozi pēc slimības pazīmēm.
Mazo mājdzīvnieku veterinārārsti Lita un Kaspars Udrasi atzīst, ka tieši vēlme palīdzēt dzīvniekiem parasti liek izvēlēties šo specialitāti. Tiesa, studiju laikā domas var mainīties, jo veterinārijas nozare nav tikai dzīvnieku ārstēšana, bet arī pārtikas produktu ražošanas uzraudzība un kontrole. Tomēr dzīvesbiedri izvēlējušies specializēties mazo mājdzīvnieku ārstēšanā. Viņi izveidojuši privātpraksi Alūksnes un Madonas rajonā.
Pieredzi gūst Norvēģijas klīnikās
Pieredze mazo dzīvnieku ārstēšanā veidojusies četrus gadus, strādājot kopā ar kolēģiem, kā arī praksē Norvēģijas veterinārajās klīnikās. Udrasi atzīst, ka Latvijā ir labākas iespējas darbam, turklāt dzīvnieku ārstēšana ārzemēs nebūt nav augstākā līmenī.
“Tagad vāveres ritenis ir iegriezts un esam gandarīti, ka darba pietiek. Braucam mājas vizītēs, bet gribam arī iekārtot klīniku. Pašlaik tai meklējam telpas,” stāsta Kaspars.
“Neesam izvēlējušies darbu, ar ko var vairāk nopelnīt, bet to, kas patīk. Ārsts nevar zināt visu, mēs gribam būt labākie suņu un kaķu ārsti,” saka Lita.
Iespējams, ka veterinārārsta praksi var salīdzināt ar pediatra darbu. Dzīvnieki nevar izstāstīt, kas viņiem sāp. Zinot slimību pazīmes, nākas “saprast” un noteikt diagnozi.
“Sevišķi smagi ir apzināties, ka nevaram palīdzēt, ja ir audzējs vai infekcijas ārstēšana ir novēlota. Pēdējā laikā ir daudz infekcijas slimību, jo dzīvniekus nevakcinē,” secina L.Udrase.
Kad slimība izārstēta, saimnieki atzīst, ka vajadzēja izmantot komplekso vakcīnu. Ja kaķi vai suņi bieži šķauda, tā ir pazīme, ka viņi inficējušies. Tāpat puslīdz droši var teikt, ka dzīvniekiem ir cērmes, ja divas reizes gadā nav lietotas attārpošanas zāles.
Katrs kaķēns un kucēns būs vērtība
Mazos mājdzīvniekus ir psiholoģiski grūtāk ārstēt, lai gan tas ir fiziski vieglāk, nekā izdarīt injekciju govij vai zirgam. Ļoti svarīgi ir panākt kontaktu ar suņa vai kaķa saimnieku. Lielo dzīvnieku vērtību bieži vien mēra naudā, bet mazie ir sirdij tuvi un mīļi. Kad Lita un Kaspars atgriežas mājās, viņi vēl spriež, vai izdarījuši visu vai varbūt kaut ko varēja vēl labāk. Ja zāles nepalīdz, tad analizē iemeslus. “Tas prasa nervus,” secina Kaspars.
Tiesa, diviem veterinārārstiem strādāt ir vieglāk, jo mazie mīluļi bailēs no šļirces vai skalpeļa skrāpējas un kož. Turklāt Lita ir terapeite, bet Kaspars veic ķirurģiskas operācijas.
“Saimniekam nav jāpalīdz. Viņa klātbūtne var palīdzēt savaldīt agresīvu suni, bet kaķi labāk turam paši. Dzīvnieks ir jāpaņem stingri, lai viņam nebūtu iespējas izvairīties,” norāda veterinārārsts. Tiesa, abu rokas gandrīz vienmēr ir saskrāpētas. Katru dienu kāds mincis ievelk sārtu svītru ar nagu.
Suņu un kaķu ir ļoti daudz, bet krietni mazāk ir pacientu. Protams, visi nav slimi, bet nereti saimnieki pietiekami nerūpējas par to veselību – nevakcinē un neattārpo, kā arī neaicina veterinārārstu palīdzēt, kad tas ir nepieciešams. Iespējams, trūkst naudas, bet varbūt neapzinās, cik tas ir svarīgi.
“Mums ir žēl, ka kaķenes nesterilizē un mazie kaķēni ir jāiemidzina. Ceram, ka pienāks laiks, kad katrs kaķēns vai kucēns būs vērtība,” saka Lita. Udrasi ir gatavi piedalīties akcijā, kuras laikā sterilizētu klaiņojošos kaķus. Viņi to darītu par nelielu atlīdzību, ja pašvaldība vai kāds sponsors atbalstītu ieceri. Norvēģijā māju iedzīvotāji vāc naudu sterilizācijai, lai nevairotos klaiņojoši kaķi.
Kaķis var sasniegt 20 gadu vecumu
Udrasu mājās draudzīgi sadzīvo pieci kaķi un vācu aitu suns. Saimnieki joko, ka viena kaķene ir pensijā, jo viņai ir jau 16 gadu. “Ja kaķis saņem labu barību, tad var nodzīvot līdz 20 gadiem. Protams, ja nav vairs asu zobu, jādod tāda barība, lai saņemtu visu nepieciešamo,” skaidro Kaspars.
Lita papildina, ka labi var redzēt, kā mainās dzīvnieka izskats, ja tam dod pilnvērtīgu barību. Vecākās kaķenes dēlam un meitai ir attiecīgi astoņi un divi gadi. Divi kaķi pārvesti mājās no ielas Jelgavā un Rīgā. Kad Lita ieraudzīja kaķi ar klibu kāju un mazu noplukušu kaķēnu, viņa tos nevarēja atstāt bez palīdzības. Tagad esot mīļš runcītis un kaķenīte, tie kļuvuši skaisti un omulīgi kaķi.
“No Jelgavas pārvestais kaķis Pēteris prot pat vācu aitu sugas suni nolikt pie vietas. Lai gan ir ienācējs, viņš ir kļuvis līderis mājās,” saka Lita.
Katrs kaķis ir pilnīgi citāds. Kaspars atzīst, ka kaķenes ir mīlīgākas. Gadās, ka veikalā pirkto barību kaķis vai suns neēd. Tāpat kā mums tiem kaut kas var negaršot. Par to nav jābrīnās. Udrasi neliedz arī pienu, bet daži kaķi to nesagremo, tāpēc rodas caureja.
“Vienam kaķim ļoti garšo desas. No tām nekad neatteiksies, lai gan ir paēdis. Ja dzird čaukstam celofānu, uzreiz ir klāt. Turpretim gaļu nemaz tā nekāro,” atklāj saimniece. Divus gadus vecā kaķene Berta cenšas visu nogāzt no galda.
Kāds saimnieks, tāds suns
Veterinārārsti ir pārliecināti, ka suņiem nevajag dot kaulus. Tas ir stereotips, ka suns zina labāk, ko tam vajag ēst. Tāpat brūces nedzīst ātrāk, ja suns tās laiza. Nav arī nekādu sakarību starp suņa deguna temperatūru un viņa veselību.
“Tad suņi nesaindētos, ja tik labi zinātu, kas viņiem jāēd. Kauli rada vēdera aizcietējumu, kas dažkārt beidzas ar nāvi,” saka Kaspars.
Pēc svētkiem dzīvniekus pamatīgi sabaro, bet suns kaulus nesagremo. Turklāt var gadīties, ka kaula šķemba pārdur zarnu. “Mēs savam sunim nedodam kaulus. Viņam ļoti garšo kaltēti liellopu subprodukti, bet tas ir našķis, nevis barība,” saka Lita.
Ir normāli, ja suņi ēd ne tikai zāli un ogas, bet arī ķiplokus un sīpolus. To nosaka dzīvnieka garšas izjūta.
Suns Robis ir Udrasu ģimenes mīlulis. Viņš ir ļoti paklausīgs, izpildot ierastās komandas: sēdēt, gulēt, stāvēt, ķepu. Prot arī eleganti ēst no dakšiņas.
“Katrs dzīvnieks ir īpašs, un katrs ir pelnījis labu saimnieku. Mūsu Robis visu saprot tāpat kā komisārs Reksis. Protams, filma ir filma, šis tas ir pārspīlēts. Turklāt Rekša lomā uzņemti daudzi suņi. Būtība ir tā, ka dzīvnieki jūt savu saimnieku, tāpēc var paredzēt viņu vēlmes un rīcību,” atzīst Kaspars.
Lita novērojusi – kāds saimnieks, tāds suns. Robis tikai izskatās dusmīgs, bet nekad nav pat uzrūcis svešiniekam. Katrai šķirnei ir raksturīgas īpašības, tomēr noteicošā ir audzināšana.
