Ainas dzīvē vienīgais mierinājums ir cerība.
Ainas (vārds apzināti mainīts. Bet ne jau tādēļ, lai kāds viņas dzīvi noskaustu. Tikai tādēļ, lai viņu pasargātu) dzīvē vienīgais mierinājums ir cerība. Cerība un ticība. Tam, ka ciešanas nav veltas. Tās kaut ko māca – saprast sevi, otru, nevienam nesūdzēties. Tikai tad, kad mājā un apkārtnē iestājies klusums un ļaudis devušies pie miera, ļauties asarām. Sāpju asarām.
Aina kā maza meitene ticējusi, ka no apcietinājuma Sibīrijā atgriezīsies viņas tēvs. Un viņš pēc daudziem gadiem ieraudzīja savas dzimtās mājas. Viņa līdz sirds dziļumiem ticējusi, ka ļaunā slimība neuzveiks viņas mīļoto meitu Līgu. Gādāja un cīnījās ar visiem – likteni, ārstiem un neticīgajiem, ka arī tad, ja bērna kājas kaulos ir metastāzes, tā nav jāamputē. Un viņas ticība atkal uzvarēja.
Viņa ticēja, ka ārsti spēs no vecuma iekaisušajām un asaru saraudātajām aklajām acīm dod dienas gaišumu. Tas līdzēja. Aina nemirkli nekrita panikā, kad ārsti atklāja krūtī ļaundabīgo audzēju, un tā tika nooperēta. Un viņa nebrīdi nav aizmirsusi to, ka cilvēkos izraudātas asaras nelīdz. Līdz tikai gribasspēks dzīvot.
Nedrīkst zaudēt cilvēcību
“Tagad visus politiķus un partiju biedrus met pār vienu kārti. Es tā nedarītu. Viņš var domāt citādāk, bet tajā pašā brīdī neaizmirst būt cilvēks. Nezaudēt cilvēcību. To mūsu laikā ir tik grūti izdarīt. Kad es Rīgā nokļuvu Gaiļezerā, lai ārstētu vēzi, redzēju ārstus – cilvēkus un necilvēkus. Vienu, kas izoperēto uz rokām nēsāja un deva labāko, kaut arī pacients nespēja maksāt, un tādu, kas par mīļi pateiktu paldies uz slimnieku pat nepaskatījās, uztverot to jau kā nāvei nolemtu,” atceras Aina.
Dzīvotgriba jārod pašā
Tas, ka uzvaru pār ļaunu slimību spēj veikt tikai pats cilvēks ar neatlaidību un dzīvotgribu, ir Ainas moto.
“Kad man operēja aklās acis, ārste ne mirkli nedeva cerību, ka es kādreiz redzēšu. Pēc operācijas divus mēnešus nedrīkstēju gulēt ne uz labajiem, ne kreisajiem sāniem. Sēdus atpūtos. Matus nedrīkstēja mazgāt un acu skatu nolaist uz zemi. Es to izturēju, arī slimību uzveicu.
Kad man izoperēja ļaundabīgo audzēju – trešo stadiju, un vēlāk vēlējās dot ķīmiju un staru terapiju, es no tās atteicos. Man pietika pašai spēka sevī rast atkal dzīvību un spēku cīnīties ar to, kam daudzi padodas. Dzēru tējas – priežu pumpurus, bērza piepes, smiltsērkšķus. Turklāt man ir vārdi, kas palīdz pret šo slimību. Es tik vienkārši nepadodos. Kad mani dzīvē ir piemeklējušas grūtības, es vienmēr esmu prasījusi: “Ko var vēl darīt, lai būtu labāk? Uz ko es vēl varu cerēt?” saka Aina.
Sirds sāp par bērniem
Aina atceras, kā cīnījusies par meitas Līgas veselību. Tomēr vārdus, ka “Līgas plaukstā bija ierakstīts, ka viņa mirs jauna”, viņa ir paturējusi prātā.
“Ne asins vēzis, bet gan automašīnas avārija atņēma dzīvību manam bērnam. Visas trīs manas atvases ir cietušas avārijās. Abi pārējie bērni ir dzīvi, bet ārkārtīgi cietuši. Mātei nav nekā sāpīgāka, kā redzēt, ka cieš bērns. Pati viņa var izturēt visu. Tomēr nekad dzīvē neesmu raudājusi, citiem redzot. Asaras taču nelīdz,” atzīst Aina.
Attieksmi pret dzīvi katrs veido pats. Cilvēks nemaz neapzinās, cik ļaunuma nodara sev un citiem ar dusmām, naidu un skaudību.
“Lai kā man dzīvē ir gājis, es ne uz vienu ļaunu prātu neesmu turējusi. Ja arī kādreiz par kaut ko sūdzos, tad tikai par sliktajiem laikiem. Tādi tiešām nav redzēti. Bet par to, ka man dzīvē nav gājis tā, kā es jaunībā biju iecerējusi, nevienam neesmu ne sūdzējusies, ne gaudusies, jo neviens jau nepalīdzēs,” saka Aina.
Nespēj atteikties no bērna
Viņai sāp, ka meita no dzīves aizgāja, tā arī neatvadoties. Braucienā. Atstājot dienasgrāmatā pēdējo ierakstu, kas izdarīts dienu pirms nāves. “Manai meitai piedzima slima meitiņa. Lielajā Piektdienā. Jau tad, kad Līga bija grūtniece, uzskatīju, ka būs nepieciešams ķeizars. Tomēr vecmātes izvēlējās, lai bērns dzimtu dabīgi. Līgai nebija tik daudz spēka. Viņa taču jau tā bija cietusi no slimības. Bērns dzemdībās guva traumu, kas atstāja iespaidu uz viņa attīstību. Kad ar viņu aizbraucu uz Rīgu, ārsti teica, lai es no savas mazmeitas atsakos. Kā es to varu izdarīt? Ja es no sava pīlēna nevaru šķirties, kā es atteikšos no savas miesas un asinīm? Nekad neesmu atzinusi tās mātes, kas bērnus atstāj, uzticēdamas tos bērnunamiem. Tomēr arī mazmeitiņa ilgi nedzīvoja. Tā vien šķiet, ka tie gudrie un labie cilvēki pie Dieva aiziet ātrāk. Nezinu, kādēļ man šāda pārliecība,” spriež Aina.
Vienam cilvēkam par daudz sāpju
Aina ir centusies būt laba māte. “Es biju lepna par bērniem, kaut arī to nekad neizrādīju. Gādāju, lai viņiem būtu iespēja mācīties un sevi izpaust. Es vienmēr esmu cīnījusies par taisnību, arī bērnu dzīvē, aizstāvot viņus pret netaisnību. To, ka man šādi dzīvē gājis, es neuzskatu par krustu. Var jau būt, ka viena cilvēka mūžam tas ir par daudz. Tomēr bēdu brīžos cenšos tiem tikt pāri, ieraugot dzīves gaišās puses un cilvēkus, kam es varu palīdzēt. Un iespēju robežās es arī palīdzu,” saka Aina.
Viņa uzskata, ka rūgtumu sevī nav turējusi. Arī par tēva pieciem nodevējiem, kuru dēļ viņš ilgus gadus sēdēja cietumā, Aina saka: “Gan jau viņi paši dzīvē ir sapratuši, ko sliktu veikuši. Man citreiz saka, ko tu, Aina, citiem esi darījusi, ka tev tā neiet. Kur ej, tur tevi piemeklē slimības, nāve un ciešanas. Tomēr es, roku uz sirds liekot, varu teikt, ka otram ļaunu neesmu vēlējusi. Šķiet, ka tāds ir mans liktenis. Tas man daudz ko mācījis. Pārmācījis. Stiprinājis,” uzskata Aina.
Un smejot, viņa aiziet uz dārzu, rādot, ka savos gados viena norakusi septiņas tonnas kartupeļu, uztur saimniecību un spēj priecāties par to, ka citiem iet labi.
