Iestūrējis mašīnu piemājas iebraucamajā ceļā, Roberts uz brīdi izslēdza motoru. Vērīgi nopētījis apkārtni, viņš atzina, ka, lai arī steigā, tomēr orientierus uz savām lauku mājām Jānis ir nosaucis precīzi.
Iestūrējis mašīnu piemājas iebraucamajā ceļā, Roberts uz brīdi izslēdza motoru. Vērīgi nopētījis apkārtni, viņš atzina, ka, lai arī steigā, tomēr orientierus uz savām lauku mājām Jānis ir nosaucis precīzi.
Labajā pusē, simts metru attālumā no lielceļa, koku pudurī. Pagalma vienā pusē saimniecības ēkas, iepretim, dziļāk aiz ceriņu krūmiem tikko saredzamas mājas gaišās sienas. Sētā traktors un, kā jau uz lieliem svētkiem mēdz būt, – arī citu atbraucēju mašīnas.
Šajās mājās Roberts būs pirmoreiz. Lai gan vispār jābrīnās, ka viņš ir šeit. Kaut arī skolas gados blakus ar Jāni vienpadsmit gadus viens sols deldēts, pēc tam tikai dažas reizes iznācis tikties. Studiju laikā vienā autobusā braukuši, vēlāk pa retam nejauši satikušies, bet tā īsti aprunāties laika vienmēr bijis par maz. Un tad vēl Jāņa kāzās.
Kaut kā dzīves ceļi abus bija aizveduši uz pretējām pusēm – Roberts iekārtojies atbildīgā darbā pilsētā, bet Jānis, redz, izlēmis laukos uzsākt savu biznesu – nesen atvēris veikalu. Kopš tā laika, kauns atzīties – gadus divdesmit piecus, tad arī nebija tikušies. Un nu pirms nedēļas abi gandrīz vai pierēm saskrējās celtniecības materiālu veikalā un saprata, ka sakrājies tik daudz stāstāmā, ka īsā brīdī visu nemaz nevar izrunāt. Vārds pa vārdam, un Jānis izteica domu, ka arī Roberts varētu atbraukt pie viņiem Līgovakaru nosvinēt. Tad jau pie alus krūzes arī kādu teikumu vairāk pārmītu. Steigā pastāstījis, kā vieglāk atrast viņa lauku mājas, kurās nu jau desmit gadus ar ģimeni dzīvojot, Jānis atvadījās un aizbrauca. Roberts vēl māja ar roku, lai uzgaida, un katram gadījumam nosauca tālruņa numuru, bet Jānis steigā to pat nepamanīja.
Iedarbinājis motoru, Roberts lēnām ripināja mašīnu uz priekšu. Tā savādi gan bija – jau paredzot, ka vienīgais tā īsti pazīstamais šeit būs tikai pats Jānis. Vēl vakar Roberts bija pārskatījis kastē samestās fotogrāfijas, meklējot to kāzu bildi, kurā varētu apskatīt Jāņa sievu – varbūt ieraugot seju, prātā ataustu viņas vārds. Tik vien atmiņā palicis, ka laikam uz A burta, bet neteiks tak – sveika, Aija! Ak, atvaino, Aina! Ak, atvaino, Anita…! Māsa gan arī viņai bija – tolaik abi sēdēja brūtes pārī. Bet vai nu Roberts daudz uz viņu tolaik skatījās – tad viņam patika Marita, sprigana rudmate. Kas to zina – varbūt viņa arī šovakar te būs? Tad vismaz vēl kāda pazīstama seja. Cik Roberts atcerējās, Jāņa māte jau gadus trīsdesmit atdusējās smilšu kalniņā, un šķiet pirms pāris gadiem laikrakstā bija līdzjūtība Jānim sakarā ar tēva aiziešanu.
Iebraucis sētā un novērtējis situāciju, Roberts iestūrēja mašīnu blakus meijām izgreznotajiem vārtiem. Vēlreiz pārlaidis skatienu pagalmam, viņš novērtēja sabraukušo ciemiņu pārticības līmeni – viņa opelis uz to fona izskatījās galīgā niecība. Jā, labos draugos Jānis iedzīvojies! Veikalnieks taču! Paša Jāņa sudraba krāsas “Audi” gan te nemanīja. Varbūt nolicis kaut kur dziļāk?
Izkāpis no mašīnas, Roberts izcēla bagātīgi piekrauto somu, jo nevarēja jau pie sena skolas gadu drauga braukt ciemos tukšām rokām. Pārvarējis nez kur pēkšņi radušos kautrību, viņš devās uz mājas pusi.
Izdzirdot lielo kņadu, kas valdīja iekšpusē, Jāņa aplīgošanai sacerētā četrrinde aizmirsās kā nebijusi.
Pārkāpis slieksni, Roberts pārlaida skatienu ļaužu pilnajai istabai, bet saimnieku starp tiem nemanīja. Arī mēģinājums saskatīt starp klātesošajām sieviešu sejām kādu jaunībā pazītu bija veltīgs. Tikmēr jau blakus nostājās simpātiska blondīne un laipni uzsmaidīja Robertam:
Jūs varētu būt Jāņa draugs? Ziniet, viņš kādu mirkli kavēsies, bet jūs jūtieties kā mājās.
Nezinādams, kā Jāņa sievu uzrunāt, bet gan jau tā bija viņa, ja jau reiz tik zinoši te izrīkojās, Roberts tikai pamāja ar galvu un centās sievietes sejā saskatīt kādu pazīstamu vaibstu. Bet kāds gan tur brīnums – ceturtdaļgadsimta bija pagājis – vai gan viņš te cerēja ieraudzīt divdesmit gadus vecu meiteni?
-Tas laikam ciemakukulim? – izņēmusi apmulsušajam viesim no rokām somu, sieviete viņu aicināja dziļāk. Tad, uzsaukusi kādai jaunākai, lai parūpējas par viesi un pakavē viņam laiku, saimniece nozuda virtuves durvīs.
Esmu Rudīte,Robertam pretim pastiepās šaura plauksta. – Jāņa meita. Un jūs?
Īsos vārdos pastāstījis par sevi, Roberts tā kā drusku atslāba. Nu viņš vairs nejutās kā svešinieks. Tad Rudīte sāka stāstīt par savām studijām un brāli Raiti, kurš kopā ar tēti aizbraucis pēc kaut kā un vēl joprojām nav atpakaļ. Ik pa brīdim Roberts centās sarunā iespraust pa jautājumam, kas atbildē varētu sniegt mammas vārdu, jo pat Jāņa meitai kauns bija atzīties, ka to nezina, bet Rudīte visu laiku čivināja – mamma, mammucis, mammīte – un ne citādāk. Atlika gaidīt vien pašas saimnieces parādīšanos un tad ieklausīties citu ciemiņu sarunās.
Tad Rudīti kaut kas pasauca, un, lai Roberts nejustos neveikli, meitene pamāja kādai uz dīvāna sēdošajai sievietei un lūdza aizstāt viņu. Roberts gan nebija pārliecināts, ka piecēlās tā, kuru Rudīte bija aicinājusi.
Toties Monta izrādījās tieši tāda, kādas Robertam patika – gudra, valodīga, asprātīga un piekļāvīga. Jau pēc īsa laiciņa viņa vedināja vīrieti iziet pagalmā, kur daudz svaigāks gaiss un vieglāk sarunāties, kur nav jāpārkliedz citu jau iesilusī saruna. Sarunas abiem raisījās viegli, un Roberts pavisam aizmirsa par Jāni un viņa sievu. Ar Montu bija tik daudz par ko runāt – par svētku svinēšanu senāk un tagad, par lauku burvību, rūpēm un vēsajām vasarām, par tuvākiem un tālākiem ceļojumiem. Labu loku izstaigājuši, viņi apstājās piekalnītē, lai nolūkotos, kā saule, iebridusi miglā, ne tikai pamali, bet pat pļavu iesarkanu nokrāsojusi. Kaut kur aizvilkdamās kūkoja dzeguze, šķiet, skaitot veselus gadsimtus, un tepat netālu, citā koku pudurī ieskautās mājas pagalmā jau bija saredzamas ugunskura liesmas un dzirdama līgošana. Viss gaiss šķita piesātināts ar Līgonakts burvību, un Robertam likās, ka kaut kur tepat netālu smaržo naktsvijoles.
Laikam jau arī mums laiks atgriezties,Monta salīgi noskurinājās, ieķērās Robertam elkonī un vedināja uz māju pusi. Arī viņš to sajuta – vakars bija kļuvis vēsāks, tāpēc Roberts novilka savu virsjaku un apsedza sievietes plecus. Tikai tagad viņš iedomājās, ka neko nezina par Montas ģimenes dzīvi. Bet pats jau arī neko par sevi nebija stāstījis. Un kāda gan tam šobrīd bija nozīme. Viņam bija sieva, kuru viņš klusējot un nepieskaroties piecieta, un nav jau pirmā reize, kad abi bija aizbraukuši katrs uz savu pusi…
Iegriežoties mājas iebraucamajā ceļā, nedaudz aizslēpušos aiz mežrožu krūma, Roberts pamanīja dekoratīvu norādi, kura vēstīja – 100 m līdz “Upiešiem”. Uz kādu brīdi viņa domas kavējās pie šā uzraksta – dīvaini, nez kāpēc viņam šķita, ka Jānis kaut ko minēja par “Lejasupiešiem”. Bet varbūt Roberts bija vienkārši pārklausījies. Katram gadījumam pajautājis Montai, vai kaut kur nav vēl kādi “Upieši”, viņš saņēma atbildi – savulaik tādu te esot bijis daudz – “Lejas” un “Kalnaupieši”, “Pārupieši” un “Aizupieši”, bet, tā kā pastnieki te vienmēr visu ko jaukuši, tad mājas pārdēvējuši. “Upieši” esot šie vienīgie. Tiesa, citi saimnieki spītīgi turoties pie saviem vecajiem vārdiem, jo tiem esot sena vēsture, par kuru stāstot pat teikas.
Pamanījusi abus nācējus, pretim steidzās Rudīte un, ieķērusies Robertam elkonī, pieteicās par viņa šāvakara pavadoni – citādi visi te esot pa pāriem, viņi ar Robertu tikai tādas pusītes. Meitenes greizais skatiens uz Montas pusi nevēstīja par īsti draudzīgām attiecībām. Tam nekavējoties sekoja arī Rudītes paskaidrojums – viņas draugs kopā ar Raiti un tēti būšot tikai pēc krietnas stundas – kaut kas nopietns noticis ar mašīnu, bet Līgo vakarā tik vēlu kādu nopietnu palīgu mašīnas atvilkšanai līdz mājām grūti atrast. Savukārt pēc Montas esot atlīgojis viņas jau pamatīgi iesilušais vīrs un pieprasījis, lai Monta tūlīt un nekavējoties kopā ar viņu atgriežoties mājās. Citādi Zigis sievu kā salmu kūli, pār plecu pārmestu, mājās aiznesīšot.
Roberts sajuta, kā pieminot Ziga vārdu, Montas roka uz viņa elkoņa atbalstās ciešāk, un visā sievietes klātbūtnē bija nojaušams pēkšņs saspringums un vēsums. Tīri impulsīvi, it kā gribēdams Montu pasargāt, Roberts apskāva viņas plecus, bet tad, sapratis, ka tā var radīt vien jaunas domstarpības, palaida vaļā. Paņēmis savu virsjaku, viņš noskatījās, kā Monta, noliekusi galvu, lēniem soļiem dodas uz māju pusi, bet Rudīte, par kaut ko bezrūpīgi čalodama, jau vilka Robertu uz dārza pusi, kur jau dzirdamas sabraukušo ciemiņu čalas.
Netālu no iekurinātā ugunskura jau bija novietots galds ar sarūpētu cienastu. Vīri, mundri sarunādamies, sasēduši uz bluķīšiem sūca alu vai ko stiprāku, un bija dzirdams, kā viņi apsprieda Jāņa likstu – kā jaunai mašīnai varot gadīties tāda ķibele ar motoru.
Roberta domas vēl joprojām kavējās pie aizejošās Montas zemu noliektā pakauša un savādi sagumušajiem pleciem. Vai tas bija taisnīgi, ka viņai tieši tagad jāaiziet? Un kas ir šis Zigis, kurš kā smaga nasta gulst uz sievietes pleciem? Vienu īsu brīdi Robertam gribējās doties uz istabu un izraut Montu no tā necilvēka ķetnām! Bet viņš jau te bija tikai ciemos…
No drūmajām pārdomām Robertu iztraucēja Rudīte, aicinot kopējā aplī ap ugunskuru – uz līgošanu. Tāda nu te esot tradīcija.
Salikuši rokas viens otram uz pleciem, būdami kopā apmēram trīsdesmit cilvēku, viņi izveidoja pietiekami lielu loku, lai nejustu liesmu karstumu. Blakus sārtam apļa vidū izgāja saimniece un sāka kopīgo līgošanu. Tikai tagad Roberts pamanīja, ka visi sastājušies raibā lokā – pamīšus sievietes un vīrieši, un gandrīz visiem galvās bija vainagi.
Te jau arī Rudīte iespraucās viņam blakus un uzmauca Roberta galvā kuplu jāņuzāļu vainagu.
Es to pati tik tikko nopinu, tev,meitene mulsi uzsmaidīja.
Pateicies par Rudītes pūlēm, Roberts centās vairs nedomāt par Montu un iejusties kopējā noskaņojumā. Izklausījās, ka te bija sapulcējušies varen lieli dziedātāji un asprāši – viens otru pārspēdami, viņi sacentās aplīgošanā, un nu beidzot Roberts izdzirdēja saimnieces vārdu – kāds vīrietis aplīgoja Jāņa sievu Agnesi, kura vīru papardēs pazaudējusi. Brīdi aizdomājies, viņš tomēr atmeta savādo domu, ka atmiņas apcirkņos nez kāpēc šāds vārds nav atrodams. Nav jau gan pirmā reize, kad viņam vārdi aizmirstas.
Kārtīgi izlīgojušies, visi ķērās pie mielasta ieturēšanas. Kāds tūliņ uzņēmās izrīkošanu pie desiņu un šašlika cepšanas, un arī Robertam rokās tika iespiesti iesmi. Tā kādu laiku viņš bija nodarbināts ar praktiskām lietām un, ticis pie lietišķas rosīšanās, ātri vien atrada kopēju valodu ar pārējiem ciemiņiem. Darbodamies starp citiem, no sarunu fragmentiem viņš padzirdēja arī šo to par Montu – viņa esot Agneses māsa… Sev par kaunu Robertam bija jāatzīst, ka Jāņa kāzu dienā sev blakus Montu viņš neatceras. Bet kāds tur brīnums,tolaik jau viņš redzēja vienīgi Maritu…
Tad Roberts kaut ko padzirdēja arī par Zigi – lielāko pagasta dzērāju un kausli. Par to, kā viņš pat pret Montu nevairās pacelt roku. Viņas aizbēgšana un patveršanās māsas mājās tāpat neko neglābšot – re, jau šovakar atradis sievu. Kaut četrrāpus, bet atradis. Un uzreiz jau līdis kauties ar visiem pēc kārtas. Montas vienīgais glābiņš esot drosmīgs un uzņēmīgs vīrietis ar staltu augumu, platiem pleciem un iespaidīgiem bicepsiem. Tādiem kā Robertam – pasmējās kāds vīrs. Kāds vēl draudzīgi uzsita uz pleca un teica, lai viņš par to nopietni padomājot. Sievišķis esot gudrs un dabūjams – jau sen domājot, kā tikt prom no tā kaušļa, bet neviens negribot iepīties liekās nepatikšanās. Jau esot mēģinājusi braukt prom, bet Zigis sievu atradis, atvedis mājās un vēl zilumus uzdauzījis.
Aizņemts ar domām par Montu, Roberts nedzirdēja, kā pagalmā iebrauca mašīnas, kā sarosījās sievietes pie galda. Viņš attapās tikai tad, kad blakus kāds no vīriem izsaucās:
Nu beidzot taču! Jānis atradies! Nu gan būs papardes ziedus pilnu klēpi salauzis!
Jā, labi gan, ka beidzot, lai gan nakts jau varēja būt pāri pusei un kāda gan vairs te lielā runāšanās viņiem varētu sanākt.
No tumsas iznira vairāki stāvi, kuriem pretim tūlīt steidzās līgotāju bariņš – ar vainagu un alus krūzi. Ņemdamies gar iesmiem un karstajām desiņām, Roberts īsto mirkli nokavēja.
Piesteidzies brīdi vēlāk, viņš pārsteigts apstājās. Agnesei blakus ar kuplu vainagu galvā stāvēja pavisam svešs vīrietis… Tas noteikti nebija Roberta skolasbiedrs Jānis.
Pilnīgi apstulbis no šā atklājuma, Roberts visiem aizmugurē nervozi mīņājās un centās izdomāt, kā tagad pareizāk rīkoties. Atzīties visiem par savu kļūmi, kad nu jau tik labi sapazinušies, un tā apliecināt savu muļķību ļoti negribējās. Varbūt pa kluso tumsā aizlavīties prom? Iejukt starp visiem un censties netrāpīties šim Jānim acīs diezin vai ilgi izdosies. Pirmā jau būs Rudīte, kas Robertu pie rokas aizvilks ar tēti sasveicināties – kā nekā – sen netikušies skolasbiedri.
Un te jau viņa arī nāca… Sapratis, ka vienīgais glābiņš ir visu pārvērst par joku, klusībā lādēdamies pie sevis, Roberts paklausīgi gāja līdzi meitenei.
Jāņa skatiens patiešām bija caururbjošs:
Atvaino, vecīt, man pēdējā laikā problēmas ar atmiņu – gadi, gadi… Vai tu man neatgādinātu savu goda vārdu? Jau atvēris muti, lai sāktu garu garo taisnošanos, Roberts pēkšņi sajuta uz pleca stingras plaukstas tvērienu:
Robert, ko tu TE dari? Mēs tevi gaidām, gaidām, bet tu, izrādās, pie kaimiņiem līgo!
Jānis! Pazinis sava solabiedra balsi, Roberts atviegloti nopūtās: “Paldies Visuaugstajam! Nu izskaidroties būs vieglāk…”
Vārdu pa vārdam, šķetinot visu notikumu un sagadīšanos virkni, dalot pārpratuma slogu uz pusēm, lielākā vaina tika novelta uz abu toreizējo steigu, satiekoties veikalā. Uz sarunu, kad Jānis, pašreizējā mājas vārda “Birztalas” vietā, jo tas joprojām viņam šķita svešs un nepieņems, bija nosaucis ierasto “Lejasupiešu” vārdu. Izrādās, tā Jāņa māja, kurā bija paredzēts nokļūt Robertam, atrodas tikai nieka četri simti metrus tālāk uz priekšu – tajā koku pudurī, kurā Roberts, pastaigājoties kopā ar Montu, bija redzējis degam ugunskuru. Un tāpēc visas “Upiešu” mājas savulaik būvētas pēc viena plānojuma, ēku izvietojums uz zemes gabaliem ir līdzīgs.
Atvainojies Robertam par saviem neprecīzajiem norādījumiem un steigā neiedoto telefona numuru, kā arī kaimiņam par sagādāto neērto situāciju, Jānis aicināja draugu nu paciemoties pie viņa.
Sēzdamies mašīnā, lai brauktu uz “Birztalām”, Roberts iedomājās par Montu. Bet ko gan viņš šobrīd varēja izdarīt? Monta bija sieva kādam citam.
Drauga Jāņa mājās satiktie cilvēki šķita labi paziņas – Roberts atcerējās gan Anitas smaidošās acis, gan viņas māsas Gunitas pievilcību. Šajā nelielajā draudzīgajā pulciņā viņš jutās kā starp savējiem. Nakts pagāja nemanot.
Vēlāk, jau krietni uz rīta pusi, kad visi bija pieklusuši savās guļvietās, viņi ar Jāni vēl ilgi sarunājās. Arī par Montu, kura nu Roberta domās bija kā ar saknēm ieaugusi. Smeldzīgās skumjas, kas Robertu vajāja visu nakti, nu, saulei uzlecot, bija pieklusušas, bet kaut kur iekšā kāds nemiera velniņš urdīja: “Tu vari viņai palīdzēt. Tu vari viņu izvilkt no šīs elles! Tu taču to gribi!”
Arī nākamās dienas vakarā, jau atgriezies pilsētā, Roberts domāja par Montu. Par šo Līgovakaru, kurš viņa dzīvē visu apgriezis kājām gaisā – kas nu liek izrauties no ierastā un tik apnikušā plūduma un sakārtot ne tikai savu dzīvi, bet varbūt arī palīdzēt Montai. Ja vien viņa to gribēs.
Roberts mēģinās. Viņš sajuta sevī jaunu enerģijas un uzņēmības pieplūdumu. Ja nu tieši Monta ir Roberta atrastais papardes zieds?
