Šajā pavasarī piedalījos tūrisma firmas “Impro” speciāli izstrādāta maršruta ceļojumā “Pa Serbiju – Melnkalni – Horvātiju – Slovēniju”.
Šajā pavasarī piedalījos tūrisma firmas “Impro” speciāli izstrādāta maršruta ceļojumā “Pa Serbiju – Melnkalni – Horvātiju – Slovēniju”.
Šķērsojot desmit valstu robežkontroles punktus, redzējām, kā mainās klimata joslas ar dažādiem gadalaikiem katrā valstī.
Donavas pērle – Budapešta
Iebraucot Budapeštā, nevarējām neveltīt dažas stundas tās apskatei caur autobusa logu. Donavas pērle, kuru dibinājuši senie romieši, vēsturiski ir veidojusies no trim daļām: Budas, Peštas un Obudas. Tās savieno astoņi tilti pār Donavu. Obuda (senā Buda) ir saglabājusi savu senatnīgo izskatu – baroka stila namiņi, šauras ieliņas. Kalnainajā Budā atrodas Budas pils ar pazemes labirintiem, Matjāša baznīca un dārgumu krātuve, Zvejnieku bastions, Citadele. Budapeštas centrs – Pešta, kur atrodas Ungārijas parlaments – viena no skaistākajām parlamenta ēkām Eiropā, muzeji, gājēju ieliņa Vaci un Budapeštas tirgus. Budapeštas skaistākais parks ir Margaritas salā: Dominikāņu konventa drupas, rožu dārzs, strūklakas un baseini.
Mūsu gids Juris autobusā stāstīja par katru valsti, caur kuru mēs braucām.
Vēlu vakarā ieradāmies Serbijas galvaspilsētā. Serbija ir atlikušās Dienvidslāvijas sastāvdaļa ar 10 miljoniem iedzīvotāju. Serbijā ietilpst bijušie autonomie novadi Kosova un Vojevodina. Dominē pareizticīgo baznīca. Oficiālā valoda serbu (serbhorvātu). Galvenās tautsaimniecības nozares ir lauksaimniecība, mežsaimniecība un kalnrūpniecība. Pēdējo gadu pasaules ekonomikas blokāde ir nodarījusi lielu kaitējumu tautsaimniecībai. Tās līderis Slobodans Miloševičs saņēmis starptautisku nosodījumu par savu lomu karos Horvātijā un Bosnijā (nodots tiesāšanai starptautiskā tribunālā).
Nākamajā dienā tikāmies ar Belgradas pilsētas gidu Vladiku, kurš pastāstīja par tās vēsturi un arhitektūru. Izstaigājam Kamelegdanas cietoksni Donavas un Savas upes krastā, kur noticis daudz kauju un karu. Te ir savākta liela ieroču kolekcija.
“Logs uz Eiropu”
Belgradā ir 6 miljoni 700 tūkstoši iedzīvotāju. Tā esot “vārti uz Balkāniem” un “logs uz Eiropu”. 313 gadus šeit valdīja turki. Tagad tā lēnām atkopjas no 1999.gada NATO Bruņoto Spēku bombardēšanas, kuras laikā gāja bojā 2500 iedzīvotāju, bet 15 tūkstoši tika ievainoti.
Gids mums rādīja Aizsardzības ministriju, Policijas skolu, kuras atjaunot nav iespējams, arī Ķīnas vēstniecību. Tur sprāgusi viena bumba, taču otra nesprāgusi, bet ietriekusies zemē. Brīvprātīgo atmīnētāju vēl līdz šim neesot. Blakus sagrautām mājām stāv pilnīgi nebojātas glītas celtnes. Serbi gaida tūristus un labprāt rāda ievērojamākās vietas, arī Josifa Broza Tito mauzoleju – kompleksu, parku, darba telpas, zāli ar viņa zārku, dāvanu istabas – zāles. Parkā stāv viņa piemineklis, viss sakopts. Speciālā zālē stāv zārks ar granīta plāksni; uzraksts – “JOSIF BROZ TITO 1892.-1980”. Dāvanu zālēs ir ļoti daudz viņam sūtītu dāvanu: paklāji, kausi, tautu tērpi, ieroči, zirgu segli, rokdarbi no Japānas, Mongolijas, Meksikas, Alžīrijas, Ungārijas, Etiopijas, Krievijas un citām valstīm.
Josifa Broza Tito laikā starpnacionālo konfliktu nebija, viņš prata uzturēt mieru, samierināt ustašus un četnikus, un viņa partizāni kalnos pamatīgi sita Hitlera armiju. Visu sešu tautību apdzīvotās teritorijas kļuva par vienas valsts republiku. Sākumā Tito valsti valdīja pēc Padomju Savienības pavēlēm, taču 1948.gadā viņš izvēlējās citu ceļu. Būdams Dienvidslāvijas prezidents no 1953.-1980.gadam, viņš atļāva strādniekiem un zemniekiem vadīt privātas rūpnīcas un fermas. 1974.gadā Tito ievēlēja par prezidentu uz mūžu.
Svētā Savas katedrāle
Vēl viens ievērības cienīgs objekts Belgradā ir Svētā Savas katedrāle ar 60 hektāru lielu teritoriju. Tā ir trešā lielākā pareizticīgo katedrāle pasaulē. Izziņas materiāli vēsta, ka Svētā Savas tēls cēlies no reālas vēsturiskas personības, kurš dzīvojis 12.gadsimta beigās 13.gadsimta sākumā un kanonizēts no pareizticīgo baznīcas, kā arī ir serbu un horvātu mitoloģijas personāžs.
Serbu folklorā Sava saistīts ar cildenām lietām: viņam tiek piedēvēta mirušo atdzīvināšana, aklo izārstēšana, viņa paša miesu nesadegšana, spēja suņus pārvērst vilkačos, cilvēkus – dzīvniekos, ar dzelzi izcirst no akmens ūdeni. Sava atņem velnam Sauli, savalda mākoņus, kas nes krusu. Ticējums teic – ja Svētā Savas dienā dārd pērkons, tad tā ir brīdinājuma zīme. Gavēņa laikā Svētā Savas dienā pareizticīgie neēd gaļu (Savices diena), jo viņš bija dzīvnieku aizbildnis. Belgradā tātad ir Savas upe, Savas katedrāle, iela.
Serbijā vēl nakšņojām viesnīcā kūrortpilsētiņā Zlatiborā (Zelta silā) skaista ezera krastā, priežu silā. Tur kūsāja īsta atpūtnieku dzīve.
Ciemošanās adītāju ciemā
Nākamajā rītā mūsu mazais autobuss speciāli novirzījās no lielajām autobusu maģistrālēm, lai varētu līkumot pa Serbijas kalnu nelielajiem, šaurajiem serpentīnveida ceļiem, vērot dabas skatus un kalnu ciematiņu iedzīvotāju nodarbošanos šajā pavasarī.
Tā mūsu maršrutā ir iekļauts pasaules slavu ieguvušo Sirogojno jaku adītāju ciems. Šis ciems kļuva slavens, pirms 40 gadiem, kad kāda jauniete, vārdā Dobrila, ieprecējās Sirogojno ciemā. Viņa ievēroja, ka ziemas laikā daudzas ciema sievas ada siltas vietējo aitu dzijas jakas, kā arī mēteļus un cepures. Viņa ieteikusi adītājām īpašus modeļus, dibinājusi sakarus ar Īriju. No turienes sūtīto labāko vilnu izmantoja, lai roku darba izstrādājumi būtu kvalitatīvāki un būtu laba peļņa. Nu jau 30 gadus Dobrilas ideja dzīvo un plaukst: ar adījumiem, kurus piedāvā tūristiem, viņi piedalās starptautiskās izstādēs, saņemot augstus novērtējumus.
Pie salonveikaliņa noskatījāmies modes skati, kurā darbojās vietējās meitenes. Te redzējām Sirogojno stilā adītās jakas ar ainavu, ciematu, kalnu, koku, ziedu motīviem dzīvespriecīgās krāsās, mēteļus (arī adīti rokām), šalles, pončo, cepurītes, kā arī jakas un džemperus vīriešiem. Apspriedām, kas kuram piestāv vai nepiestāv, ieteicām nopirkt. Tā mūsu grupa iegādājās sešas jakas.
Šeit mūs pacienāja ar vietējo šņabi – lozu, diezgan stipru. Tad mūsu uzmanību piesaistīja arī Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, kur bija skatāmas tradicionālās serbu ģimenes saimniecības, nacionālie krodziņi, veikaliņi. Nogaršojām arī biezpienam līdzīgu pikantu sieru – kamaiku.
Bānītis, kas šķērso pats sevi
Mokra Goras ciematā mums piedāvāja atraktīvu izbraucienu kalnos ar Belgradas – Sarajevas bānīti. Tas ir jaunākais brālis Alūksnes – Gulbenes bānītim, jo 2001.gadā nosvinēja tikai 80. dzimšanas dienu, bet mūsu bānītis – jau simto 2003.gadā.
Mokra Goras (Slapjā kalna) vilciena maršruts atklāts 1921.gadā. Vietējiem iedzīvotājiem ar to bija vienīgā satiksme kalnos no Belgradas līdz Sarajevai. Vilcieniņš kursējis caur 32 kalnu tuneļiem (tagad palikuši tikai 19) līdz serbu ciemam Šarganska. Tāpēc arī ieguvis nosaukumu “Šarganskas astoņnieks”, jo dažviet, līkumojot pa daudzajiem serpentīniem un tuneļiem, šķērso pats sevi, tikai augstākā stāvā. Tā ir izklaide, kas maksā jau septiņus eiro. Ceļā tas pietur trijos skatu laukumos, lai tūristi varētu izmantot mirkli fotopauzei, jo dabas ainavas ir iespaidīgas.
Vēl Mokra Gorā ir kinostudijas ciematiņš, ko uzbūvējis populārais serbu kinorežisors Emirs Kusturica. Viņš savos paviljonos uzņem filmas par serbu tautas dzīvi.
Kalnainā Melnkalne
Tālāk sekoja pārbrauciens Melnkalnes kalniem. Melnkalne, kura labprāt pieņem arī skanīgo vārdu Montenegro, ir Dienvidslāvijas atlikušās daļas republika. Platība – 13 800 kvadrātkilometri, 631 000 iedzīvotāju, galvaspilsēta – Podgorica (bijusī Titograda). Ļoti kalnaina, augstākais punkts – 2534 metru virs jūras līmeņa – ir Durmitora kalnos. Vairums iedzīvotāju – melnkalnieši, valdošā reliģija – pareizticība, bet apmēram 80 000 iedzīvotāju ir musulmaņi.
Melnkalne ilgu laiku bija kņaziste un nekad īsti nebija pievienota Osmaņu impērijai, jo turki tik kalnainā zemē nevarēja pakļaut sev vietējos iedzīvotājus – Melnkalnes kareivīgos ļaudis. Pamatīga nošķirtība un izolētība no pārējās pasaules augsto kalnu un ceļu trūkuma dēļ, par Melnkalnes karalisti pat apkārtējie kaimiņi neko daudz nebija dzirdējuši.
Kad tuvojāmies Taras upes kanjonam, ceļu policija mūs apturēja: “Vai kas noticis, vai neesat nomaldījušies no lielā autoceļa?” – “Nē, mēs gribam baudīt dabas skaistumu.” Un mums tika atļauts ar mūsu autobusu izbraukt pa 78 kilometrus garo un līdz 1300 metrus augsto Taras kanjonu – pasaulē otrais dziļākais aiz Lielā Kolorādo kanjona. Reizēm apstājāmies, filmējām fotografējām, jo neviens nepalika vienaldzīgs šajā Melnkalnes iekšzemes lepnumā. Taras upes sākums meklējams Durmitora kalnos Šie objekti ir UNESCO ainavu un dabas pieminekļu aizsardzībā. Tilts pār Taras upi – viens no varenākajiem tiltiem Balkānu pussalā. Tā garums – 366 metri, augstums – 150 metri.
Pavasarī – ziemas prieki
Žabļakas pilsētiņa Durmitora kalnos pirms pēdējā pilsoņu kara bijusi varens tūrisma centrs. Ar hoteļiem, funikuleriem un ziemas sporta aktivitātēm: 1450 metri virs jūras līmeņa augstākā apdzīvotā vieta Balkānu pussalā. Te mēs aprīlī vēl izbaudījām ziemu, jo sniegs te saglabājas piecus sešus mēnešus. Pēc iekārtošanās modernā viesnīcā ar skatu uz sniegotajām virsotnēm – Babin Kuk virsotne 2522 metrus virs jūras līmeņa, aizbraucām uz kalnu ezeru – Melno ezeru. Te varējām pikoties, staigāt pa ledu un sniegu. Šur tur bija no zemes izspraukušies zili krokusi.
Nākamajā dienā mūsu uzdevums bija piekļūt pie Taras kanjona no augšas. Svilpoja vējš, spīdēja saule, traucās mākoņi. Brauciens lejup pa civilizācijas nesabojātajiem kalnainajiem ceļiem gar ganību laukiem bija īsta acu bauda. Koku un krūmu pudurīši mijās ar ziedošām pļavām; aitu bariņi un karsta kritenes.
Pa ceļam uz Budvu mūsu gids Juris ieteica ieturēt nelielu pauzīti pie Skadaras ezera, kas ir lielākais Balkānu pussalā un kuru Melnkalne dala ar Albāniju. Te ir putnu un zivju paradīze. Ezerā ir daudz ezerriekstu. Daudzi nogaršoja vietējo zivju ēdienus.
Budvas kūrortpilsēta ir Melnkalnes Adrijas jūras piekrastes rota. Vecpilsētu apjož 2000 gadu sena mūra siena. Čalas un nakts dzīve kā jau katrā kūrortpilsētā.
Budva iegūst pilsētas statusu
Budvu pirmo reizi pieminēja Sofokls 5.gadā pirms jaunās ēras. Ir saglabājusies leģenda, ka Budvu dibinājis feniķiešu varonis Kadmo, kurš pēc viņa izdzīšanas no Tēbas šeit atrada pajumti kopā ar sievu Harmoniju.
Budvā savas pēdas atstājušas vairākas civilizācijas. Romas imperatoru valdīšanas laikā tā iegūst pilsētas statusu. No kristietības slāvu perioda saglabājušās 5.-6.gadsimta bazilikas mozaīkas. 9.gadsimtā pilsēta bija Dukļas valsts bīskapijas centrs. No tiem laikiem saglabājusies baznīca Santa Marija “in Punta”. No 1442. līdz 1797.gadam Budva piederēja Venēcijas Republikai. Pēc tam ar pārtraukumiem – Austrijai līdz 1918.gadam, tad tā iegāja Melnkalnes sastāvā.
Tagadējos vecpilsētas seju Budva ieguva pēc 1667.gada zemestrīces: saglabājusies Citadele, ir 1804.gadā celtā Svētās Trīsvienības pareizticīgo baznīca.
Kalnā no skatu laukuma netālu no Budvas labi redzams agrākais zvejniekciems – Svētais Stefans, kas uzcelts uz akmeņainas saliņas 15.gadsimtā, kā slēptuve vietējiem iedzīvotājiem no turku uzbrukumu draudiem. Apdzīvotā vieta ieguva nosaukumu pēc baznīcas, kas veltīta Svētajam Stefanam klints malā. Četrus gadsimtus Svētais Stefans bija Paštroviču komūnas centrs. Šeit pieņēma svarīgus lēmumus, noturēja tiesas prāvas, tādēļ vēl to sauca par “taisnības vietu”.
Jaunajos laikos saliņu savienoja ar krastu. 1955.gadā tā kļuva par pilsētu – viesnīcu. Svētais Stefans ir tūrisma pakalpojumu servisa augsts simbols. To visu nesen vēlējās nopirkt aktrise Sofija Lorena, bet vietējā vara to nepieļāva.
Te uzturējies aktieris Silvestrs Stallone. Dārgāko numuru pilsētā – viesnīcā ļoti grūti rezervēt. Dienas laikā saliņu iespējams apskatīt un saprast, pie kā noved bagātība… Krastmalu, pludmales un kūrortpilsētas sauc par Budvas rivjēru, kas stiepjas 35 kilometru garumā.
Pilsētai ir pieci nosaukumi
Brīnišķīgs likās mūsu hotelis “Slovenska plaža”, kas arī atgādināja veselu pilsētiņu. No šīs vietas varējām doties iepazīties ar abām Melnkalnes galvaspilsētām. Podgorica – oficiālā jeb “galvenā pilsēta”. Pilsētai, kura plešas gar piecu upju krastiem, ir bijuši pat pieci nosaukumi.
Pati senākā apdzīvotā vieta pilsētas teritorijā bija romiešu karavānu ceļa pieturas vieta Birziminuma. To cēla Ribnicas upes grīvā.
Slāvi pilsētu nosauca par Ribnicu pēc upes Ribnicas nosaukuma. Rakstītos dokumentos Ribnica pieminēta 1326.gadā. Tad 14.gadsimta beigās pilsēta saucās Podgorica, pēc Otrā pasaules kara – Titograda, bet pēc 1992.gada – atkal Podgorica. Turki Podgoricu ieņēma 1474.gadā un tajā izveidoja nostiprinātu cietokšņpilsētu – Depedogen. Par to liecina daudzie arheoloģiskie izrakumi.
Cetiņe – to melnkalnieši uzskata par īsto galvaspilsētu, jo tajā dzīvojuši viņu valdnieki -gan kronētie, gan nekronētie, un tā gadsimtiem bijusi viņu galvaspilsēta.
Cetiņes tapšana saistīta ar zelta valdnieka Ivana Crnojeviča personību, kurš vēl pirms turku iebrukuma atstāja nostiprināto Žabļakas pilsētu, pārceļoties uz Cetiņes laukiem Lovčena kalna pakājē. Šeit 1482.gadā viņš uzcēla pili un pēc diviem gadiem – klosteri. Nosauca apdzīvoto vietu Cetiņes upes vārdā, kura tecēja pāri šai pļavai. Tā 1485.gadā Ivans Crnojevičs šeit nodibināja pilsonisko un garīgo centru, 1483.gadā viņa dēls iekārtoja pirmo tipogrāfiju, kurā iespieda Kirilicas rakstībā baznīcas grāmatas ar ilustrācijām ar māksliniecisku vērtību. Klosteris bija rezidence valdniekiem Pēterim I, Pēterim II Petrovičam Ņegošam – valdniekam, dzejniekam, filozofam.
Vienīgā kronētā pils
Kad pie varas nāca kņazs Nikola Petrovičs (uzsvars uz 1.zilbes), viņš 1863.gadā sāka celt jaunu rezidenci – pili. Tad jau Cetiņe ieguva pilsētas seju: cēla diplomātiem vēstniecības ēkas, kultūras, izglītības, medicīnas iestādes, viesnīcas, kas saglabājušās līdz mūsdienām.
Visu dienu mūs pavadīja vietējā gide Rita no Budvas, stāstīja par pilsētām, ciemiem, veda uz muzejiem. Gājām uz vienīgo kronēto Melnkalnes karaļa pili, kas celta 1867.gadā. Pils ēkai ir divi stāvi. Pirmajā stāvā – karaļa kabinets ar galdu, krēsliem, pie sienas viņa un sievas karalienes Milenas portreti, skapjos tālaika ieroči: zobeni, pistoles, šautenes. Otrajā stāvā – kamīnu zāle, skapjos aiz stikla ir karaļa apģērbi, mundieri. Tad seko vēstnieku zāle ar daudziem citu zemju karaļu portretiem: Napoleona III un viņa sievas, krievu cara Nikolaja II, Aleksandra II un Aleksandra III un viņu ģimenes locekļu portreti, daudz gleznu – Itālijas ainavas, arī vulkāns Vezuvs. Pie pils ir dārzs. Netālu ir gaiši zilā pils – karaļa Nikolas mantinieka pils.
Tad braucām uz Melnkalnes valdnieka, dzejnieka un filozofa Ņegoša mauzoleju – kompleksu. Šis mauzolejs ir augstākais pasaulē – 1654 metri virs jūras līmeņa un ir melnkalniešu nacionālais simbols. Plašai publikas apskatei tas atvērts kopš 1974.gada. Valdnieks Petra II Petrovičs Ņegošs (1813 -1851) esot vēlējies atdusēties šajā kalnā, no kurienes redzama viņa dzimtā puse, kalni, Cetiņe un Adrijas jūra tālumā. Mauzolejs izgreznots ar apzeltītām flīzītēm un slavenā tēlnieka Ivana Mestroviča veidoto skulptūru, kas atrodas goda vietā. Ņegošs sēž ar grāmatu rokās, virs viņa galvas melna marmora ērglis izplētis spārnus modri sargā viņu.
Pa serpentīnceļu nobraucām lejā Ņeguši ciematā. Gide mums parādīja vienkāršu valdnieka un dzejnieka Ņegoši vecāku māju. Skaisti izskatījās no kalna visas ciema mājas ar sarkanu dakstiņu jumtiem un ar metru augstajiem akmens krāvumiem – sētām, kas norobežo viena saimnieka zemīti no otra. Šajā ciemā tūristu autobusi piestāj, lai pie iedzīvotājiem nogaršotu vai iegādātos saulē vītināto gaļu – pršut, kas ir izslavēts gardums.
Kādā klintī ceļa pretējā pusē pāri Zetas upei ieraudzījām klosteri “Ostrog”, kas izcēlās kā balts brīnums uz pelēkās, ganrīz pilnīgi perpendikulārās klints fona. Šis klosteris uzcelts 17.gadsimta otrajā pusē un ir piligrimu svētceļnieku svarīgs centrs. To apmeklē visu ticību ceļotāji. Tajā esot daudzas svētbildes.
Kalnu ieskautais līcis
Visiem vislielāko sajūsmu radīja stāvu kalnu ieskautais Kotoras līcis, uz kuru mēs noraudzījāmies no pretējā kalna pirms vēl nenobraucām pa 26 serpentīnceļa pagriezieniem. Kotoras līci dēvē par skaistāko Dienvideiropas fjordu ar cipresēm, palmām, vīnogulājiem, olīvbirzēm, ciematiņiem un Kotoras pilsētu tajā. 2000 gadu ilgajā vēsturē, mainot valdniekus, saglabājot savu autonomiju, tā bija svarīgs kultūras centrs jau viduslaikos dienvidu Adriātikā. Kotoras cietokšņa sienas celtas no 9.-18.gadsimtam. To garums – apmēram 4,5 kilometri, augstums – 20 metri, biezums – no 2 līdz 15 metriem.
Gide mūs aizveda uz pilsētas galveno Ieroču laukumu, Torni ar kurantiem (1602.gadā). Blakus tam ir piramidāla kolonna ar kauna stabu, kā apstiprinājumu tam, ka pilsētā darbojās ne tikai oficiālie likumi, bet arī morālie noteikumi kopš 14.gadsimta. Kotorā vēl tagad ir jūrasbraucēju brālība ar savu nolikumu un tradīcijām. 3.februārī, Svētā Tripuna, pilsētas aizbildņa dienā, svinēti Jūras flotes svētki. Viņam veltīta katedrāle pilsētā – pats monumentālākais piemineklis, iesvētīts 1166.gadā. Vēl ir Svētā Lukas baznīca, Svētā Spiridona, Nikolaja baznīca.
Tālāk ar kuterīti devāmies ekskursijā pa Kotoras līci uz divām saliņām. Kotoras līča piekrastes ciemi un pilsētiņas glabā atmiņas no venēciešu laikiem. Neatņemama šo pilsētiņu dominante ir Venēcijas “Campanile” tipa baznīcu tornīši.
Baznīca uz salas
Klostersala radusies, uzberot akmeņus apkārt klintij. Leģenda vēsta, ka šeit tika atrasta Dievmātes svētbilde. Tā šeit tika uzcelta baznīca. Katru gadu 22.jūlijā iedzīvotāji svin fašinadu. Tad apkārtējo ciemu un pilsētu iedzīvotāji papildina un nostiprina saliņu ar akmeņiem.
Uz Svētā Georga saliņas jau 12.gadsimtā atradās benediktiešu abatija. Uz salas ir arī kapsēta. Te atdusas viņu leģendārais brālis Frane un viņa nelaimīgā mīlestība Katica – Kataras līča Romeo un Džuljetas leģenda. Baznīcā vietējais gids – entuziasts pastāstīja, kāpēc altārī nav Dievmātes gleznas – tā glabājas Kotoras pilsētā, jo uz salas ir mitrs un tā var sabojāties. Pie baznīcas iekārtots muzejs, kurā ir daudz jūrnieku dāvāto lietu – pateicībā par jūrnieku izglābšanu vētras laikā. Rokdarbnieces – jūrnieku sievas, gaidīdamas savus vīrus, gatavoja izšuvumus, glezniņas un dāvāja muzejam. Baznīcā gar vienu sienu ir 2000 sudraba plāksnīšu ar iegravējumiem – arī tās atnesa jūrnieki pateicībā par izglābšanos. Vēl baznīcas interjerā ir 68 attēli – gleznas no Dievmātes un Jēzus Kristus dzīves. Tās gleznojis slavens vietējais mākslinieks Tripo Kokoļa.
Ar kuterīti piestājām Perastas pilsētiņā – jūras zinātnes centrā. Tajā zinības apguvuši jūrasbraucēji no daudzām valstīm (arī Krievijas gardemarī
ni – 1698.gadā). Par pilsētas senatni stāsta arhīvi, Pilsētas un jūras muzejs, ticējumi, paražas un tradīcijas gadsimtu garumā.
(Turpinājums sekos)
