Tā katru, kas atnāk ciemos, mums nesaprotamajā suņu valodā uzrunā čau – čau šķirnes suns Esmeralda. Vienreiz šī uzruna skan labvēlīgāk, citkārt – bargāk.
Tā katru, kas atnāk ciemos, mums nesaprotamajā suņu valodā uzrunā čau – čau šķirnes suns Esmeralda. Vienreiz šī uzruna skan labvēlīgāk, citkārt – bargāk. Viņai piemīt suņa lepnums, tāpēc tā neļaujas svešai rokai, kas, meklējot draudzību, stiepjas, lai noglāstītu biezo kažoku. “Neaiztiec mani! Es izlemšu, kā rīkoties – riet vai apostīt.”
Esmeralda ir dzimusi rīdziniece, bet kā dāvana Līgai viņas 24. dzimšanas dienā grozā atceļojusi uz laukiem, kur tagad jau otro gadu dzīvo Litenes pagastā kopā ar Maigu Antmani un viņas mazmeitu Līgu.
“Martā Esmeraldai palika divi gadi, bet, kad atveda no Rīgas, bija cik gara, tik resna. Paiet nevarēja, tikai vēlās. Bija skaists kucēns. Arī tagad sunīte ir mūsu mīlule un visskaistākā,” priecājas vecmāmiņa, kas ir galvenā stāstītāja, jo mazmeita darbā. Sarunas galvenā varone, nesteidzīgi apostījusi svešo ienācēju, secina, ka dusmoties nav vērts, tāpēc uzlec uz dīvāna un cītīgi seko visam, kas notiek istabā, ik pa laikam uzlūkojot spožos ēdiena traukus. Par tiem viņa vienmēr ir modrā sardzē, kā jau par savu īpašumu.
Naktīs skaļi krāc
Saimniece stāsta, ka Esmeralda, būdama dažus mēnešus veca, ne reizi svešajā vietā neesot iesmilkstējusies, itin kā saprazdama, ka tagad te ir viņas mājas. Tikai vienreiz misējies ar dabisko vajadzību kārtošanu, jo sajaukusi pagalmu ar dzīvokļa gaiteni.
“Esmeralda naktsmieru netraucē. Vakaros ļaujam viņai izskrieties pagalmā. Sākumā baidījāmies, ka izskries uz ceļa vai kaut kur tālāk un nevarēsim sasaukt, bet pārliecinājāmies, ka suns ir uzticīgs pagalmam. Taisnība suņu speciālistiem, kas grāmatās raksta, ka čau – čau ir gudri un visu saprot,” Maiga stāsta un ik pa brīdim uzlūko dīvāna saimnieci, kas izliekas, ka saruna to neinteresē, bet arī snaudai neļaujas. Naktīs, kad suns cieši aizmidzis, miegu pavadot skaļa krākšana. “Gluži kā cilvēks. Es dažkārt no viņas krākšanas pamostos,” vecmāmiņa piebilst.
Zilganmelna mēle
“Mūsu skaistule,” Maiga atkal saka, un tas ir taisnība. Esmeraldas stāvs un ļoti platie pleci liecina par vairākām dzīvnieka specifiskām iezīmēm, mazās, slīpās acis un virs tām vertikālā grumba pierē – par vērību. Tomēr galvenā suņa īpatnība ir zilganmelnā mēle. Kuplās krēpes un izcili biezais kažoks ar bagātīgu pavilnu ir apgrūtinošs vasaras karstumā, toties aukstā ziemā tas ir īsti vietā.
“Lai gan kopā pavadām visvairāk laika, tomēr Esmeralda ir uzticīga Līgai. Vakaros, kamēr mazmeita skatās televīzijas pārraides vai lasa grāmatu, viņa pacietīgi sēž blakām. Tiklīdz Līga dodas gulēt, Esmeralda pagaida, kamēr viņa apguļas, tad pati izstiepjas uz paklāja pie gultas un jūtas kā sargātāja. Ja kāds mēģinātu Līgai pieskarties, viņa noteikti tvertu aiz rokas. Viendien ienāca kaimiņš. Sēdējām virtuvē un runājāmies. Arī Esmeralda neiztrūkstoši piedalījās sarunā. Negaidot sabruka pie plīts saliktie malkas klēpji un kaimiņš pastiepa roku, lai tos sakrāmētu. Esmeralda bez riešanas un skaļas rūkšanas bija klāt un ar zobiem ieķērās rokā, lai gan kaimiņš viņai bija pazīstams cilvēks. Laikam suns sargāja saimnieku īpašumu un kaimiņa rīcību saprata, kā vēlmi kaut ko paņemt,” to stāstot, Maiga smaida, bet toreiz valdījis satraukums.
Esmeraldas atbildība par saimniecēm ir saprotama, jo čau – čau pieder tām suņu šķirnēm, par kurām mēdz sacīt – viena cilvēka suns. Čau – čau īsti pieķeras vienīgi savam saimniekam, toties līdz pēdējam elpas vilcienam.
Pārcieš trīs operācijas
“Žēl, ka Esmeraldai nav lemti kucēni, jo viņai bija dzemdes iekaisums un vajadzēja veikt sarežģītu operāciju. Pat veterinārārste brīnījās, ka tik jaunai kucītei, kam vēl nav bijis kucēnu, tādas problēmas. Mazmeita Esmeraldu pēc operācijas atveda vēl aizmigušu. Kad sāka mosties, klusi kunkstēja. Bija tik žēl. Slapinājām viņai muti ar ūdeni un kopām, kamēr atlaba. Pēc tam vajadzēja operēt abas acis, jo auga plēvīte. Ar to vēl nepietika. No lūpas vajadzēja izņemt trejžuburu āķi. Kur vienam dzīvniekam tik daudz ciešanu,” bēdā Maiga.
Draudzība beidzas
Esam pieraduši, ka dzīvniekiem patīk rotaļāties. Arī Esmeraldai. Tāpēc blakām ēdiena bļodām atrodas viņai tīkamās rotaļlietas – mīksta bumbiņa un gumijas riņķis. Suns labprāt rotaļājas ar bērniem, lai gan pēc dabas čau – čau ir pieticīgs un mierīgs, pat ļoti atturīgs, varētu teikt – sevī ierāvies. Viņš nepadodas dresūrai, bet ir savrupnieks un galējs individuālists, kautiņos ar citiem suņiem neielaižas, tāpēc arī nedresēts nav sociāli bīstams. Ar pelēko garspalvaino kaķenīti Minci Esmeralda uztur mierīgas līdzāspastāvēšanas attiecības. Par to liecina gulēšana blakām, bet nekādā gadījumā – ēšana no viena trauka. Labākais rotaļu biedrs Esmeraldai ir vilku sugas suns Reksis, ko var uzskatīt par radinieku (Rekša saimniece ir Maigas meita). Tiklīdz jādala kauls, draudzība beidzas.
Maiga un Līga pārliecinājušās, ka neviens cilvēks nav tik uzticīgs gaidītājs kā Esmeralda. Suns saimnieces pazīst pēc soļiem un, tām verot durvis, metas nolaizīt rokas un seju, lēkā un pinas pa kājām, tā izrādot prieku. Ja Līgai, darbā nogurušai, piemirstas pabužināt Esmeraldas kažoku, suns par to atgādina, pieskaroties ar ķepu, kamēr saņemti gaidītie mīlestības glāsti.
Lūdz noslaucīt ķepas
Esmeraldai kā jau sievišķā dzimuma pārstāvei patīk būt sakoptai, tāpēc viņa labprāt ļaujas palsi rudā kažoka sukāšanai un pat tā mazgāšanai. Šīm procedūrām iegādāta speciāla suka un šampūns. “Ziemā biezo vilnu ir grūtāk izmazgāt, jo tad Esmeraldai pacietīgi jāstāv vannā, bet vasarā tas notiek ārā zem dušas. Vislabāk viņai patīk žāvēšanas procedūra ar fēnu, kas ir silta un nomierinoša,” ievērojusi Maiga. Ienākot dzīvoklī no pastaigām, Esmeralda nostājas gaitenī ar paceltu ķepu un pacietīgi gaida, kamēr kāds to noslaucīs. Tas notiek tik ilgi, kamēr noslaucītas visas četras ķepas. Suņa lielāka delikatese ir saldumi, kas diemžēl tiek liegti. Ja nu vienīgi kāda konfekte no vecmāmiņas rokas par suņa vilnas izmantošanu sāpošo ceļgalu ārstēšanai.
“Esmeraldai garšo biezpiens, bet viņa neatsakās arī no kartupeļiem vai putraimu biezputras ar mērci un speciālās suņu barības. Liela kārumniece, bet nevar atļaut daudz ēst, lai neaptaukojas, jo tas notiek ātri,” bilst Maiga, bet aprunātā suņa personība nopūšas: ko padarīt, ja dažās valstīs mani uzskata pat par gaļas suni.
***
Fakti
Čau – čau ir ļoti sena suņu šķirne. Tās sākumi meklējami Āzijā. Hau dinastijas kapenēs atrastās māla figūras nepastrīdami pierāda, ka jau pirms 1000 gadiem dzīvojuši suņi ar tipiskām čau – čau pazīmēm. Domājams, ka šķirnes īstā dzimtene ir Mandžūrija, kur šos suņus galvenokārt izmantoja medībās. Ķīnā tos audzēja kā kažokādas dzīvniekus un jūdza kamanās.
Valdnieku pilīs čau – čau audzēja kopā ar ārkārtīgi saudzētajiem, sargātajiem un lolotajiem pekiniešu šķirnes sunīšiem. 1887.gadā angļu augstmanis Lousdeilas grāfs atveda pirmo čau – čau uz Eiropu, lai to uzdāvinātu savai līgavai.
Šķirne ātri iemantoja popularitāti, un jau 1895.gadā Kennelklubs atzina čau – čau par patstāvīgu šķirni. Bija radies jauns modes suns. Kopš tā laika interese par šo šķirni augusi visā pasaulē.
***
Kā radušies suņi?
Zinātnieki diemžēl suņa izcelsmei nevar izsekot tikpat detalizēti kā zirga izcelsmei. Daži uzskata, ka suņi radušies, krustojoties vilkiem ar šakāļiem.
Citi domā, ka vieni suņi cēlušies no vilkiem, otri – no šakāļiem, trešie – no koijotiem, ceturtie – no lapsām. Visticamāk, ka mūsdienu suņi un vilki cēlušies no viena ļoti tāla kopēja senča.
Kāpēc suņi aprok kaulus?
Dzīvniekiem saglabājas paradumi, kas bija vitāli nepieciešami senatnē. Līdz pat šai dienai suns ierok rezervei kauliņu, jo viņa senči regulāri nesaņēma no cilvēka barību un bija spiesti to saglabāt priekšdienām. Pirms apgulšanās, suns trīsreiz apgriežas ap savu asi. Iespējams, suņa senči džungļos šādā veidā no lapām un zāles izveidoja guļasvietu. Bet, kad suns rej, tas, visticamāk, ir atgādinājums par tiem laikiem, kad suņi līdzīgi vilkiem sanāca baros.
Vai suņi atšķir krāsas?
Suņi krāsas neatšķir, tāpēc pasauli redz citādāku nekā cilvēks. Atšķirot lietas, suņi uzticas savai unikālajai ožai. Arī kaķi pasauli redz tikai pelēkā krāsā. Dzīvnieku krāsu aklumu skaidro ar viņu tieksmi medīt vakaros un naktīs.
Kāpēc suņiem tumsā spīd acis?
Dzīvnieku acīs, atšķirībā no cilvēkiem, ir kristāliskas vielas slānis, kas atstaro gaismu, tāpēc tumsā dzīvnieki redz labāk. Acu spīduma krāsa atkarīga no acu asinsvadu daudzuma. Ja asinsvadu vairāk, acis atstaro sarkano gaismu, ja mazāk – atstarojums ir gaišāks.
