Saruna par dzīvi ar Janu un Dzintaru Zariņiem Vietalvas pagasta “Rocēnos” nav iespējama, nerunājot par suņiem.
Saruna par dzīvi ar Janu un Dzintaru Zariņiem Vietalvas pagasta “Rocēnos” nav iespējama, nerunājot par suņiem. Sevišķi mīļi Janai ir Amerikas buldogi.
Jau otro gadu abu īpašumā Vietalvā ir 84 hektāri zemes. Tiesa, visu apsaimniekot viņi pagaidām nav spējuši. Latvijas brīvvalsts laikā šeit bijušas divas lielas fermas ar 150 govīm katrā, vēja ģenerators, siera ražotne, kā produkcija eksportēta uz Šveici. Padomju laikā ēkās izmitināti bijušie cietumnieki, kas būves demolējuši.
Tagad puslīdz apdzīvojams ir tikai vienas ēkas gals. Pārējās pielāgotas suņu dzīvei – uzlikts šīfera jumts (ko saimnieku prombūtnes laikā jau paspēja nozagt), izvietoti četri būri, izveidotas “istabiņas”, kurās suņi mitinās pa divi.
Audzēt iesāka nejauši
“Suņus iesākām audzēt, var teikt, nejauši,” stāsta Jana, kas ir diplomēta zootehniķe, tagad arī kinoloģe. “Dzīvē bija situācija – atguvām īpašumu Dzintaros. Visi uzskatīja, ka to var izdarīt tikai budži, kam daudz naudas, tāpēc pat gaišā dienas laikā notika laupīšanas. Kolēģe teica – tev jāņem suns. Paklausīju. Kādā vakarā, gatavojos gulētiešanai, bērns bija gultā, vīrs – vannasistabā. Pēkšņi pie loga parādās divi bruņoti vīrieši. Apjukumā vienīgais, ko izdarīju – devu sunim komandu “Ņem ciet!” Skatos – viņa nav. Viens no laupītājiem jau lien pa logu ar pistoli rokā. Jutos neaizsargāta, izmisusi un kā paralizēta. Bet sunim savs aprēķins. Paslēpies zem palodzes, aizkaru piesegts, viņš jau ir novērtējis, ka uzbrucēji ir divi, turklāt bīstami. Suns nogaidīja, tad zibenīgi iekoda vispirms rokā ar pistoli, tad – uzbrucējam vēderā.”
Toreiz abus laupītājus aizturēja. Tieši šī iemesla dēļ drīz vien suņu “kolekcija” paplašinājās – ārā māju sargāja Kaukāza aitu kuce, iekšā – amerikāņu stafordšīrterjers, kam ir īsa spalva.
“Nebaidījos atstāt bērnu “kaukāzietes” uzraudzībā,” atzīst Jana. “Labam cilvēkam arī suns vienmēr ir labs. Tie ir slimi, kas lepojas, cik reizes mans suns kādam ir iekodis. Kož suņi, kas ir rīdīti uz cilvēkiem.”
Buldogs ir laba aukle
Kad vedu savus suņus uz pārbaudi, satiku cilvēkus, kam, tāpat kā man, bija bail no zagļiem, bail atstāt bērnus bez uzraudzības – vēlējās tādus sargsuņus, kas bērnus neaiztiktu. Pamazām radās nojausma, ka suņu audzēšana varētu būt ienesīga.
Summējot vēlēšanās, ko izteica potenciālie klienti, secināju, ka amerikāņu buldogs ir vispiemērotākā šķirne. Arī daudzi slaveni cilvēki to ir atzinuši. Piemēram, Laima Vaikule pēc problēmām ar rotveileru izvēlējās tieši buldogu, kas pieņem visus ģimenes locekļus.”
Buldogs nozīmē “buļļu suns”. Šķirni izkopa Amerikas liellopu ganāmpulkiem. Sākotnējais uzdevums bija pieskatīt savas govis no svešiem buļļiem. Buldogus izmantoja arī, lai apdullinātu bulli pirms kaušanas. Pēc saimnieka komandas tie ar krūtīm lēca pret nāvei nolemto un noveda to afekta stāvoklī, kad ar lopu varēja darīt visu, ko vēlējās.
“Kad atnācām te dzīvot, kaimiņš pa vecam paradumam laida savas 17 govis mūsu pagalmā, bet mūsu buldodziņi ar šo problēmu tika galā,” atceras Jana.
Pieaudzis buldogs sver līdz 80 kilogramiem. Janas mīlulis Vuks pašlaik ir deviņus mēnešus vecs un sver apmēram 50 kilogramus. Tomēr ne jau svars ir noteicošais. “Buldogu nevar dresēt kā vācu aitu suni, jo tam ir jūtīgāka dvēsele,” skaidro Jana. “Suns var tā apvainoties, ka kļūst nikns.”
Apēd trīs buļļus
“Rocēnos” pastāvīgi mīt 16 suņi. Tagad ir arī astoņi kucēni no diviem metieniem. “Kaķi ir vairumā. Pirmo atvedām, pārējie atnāca paši. Viņi laikam te jūtas kā pie zviedru galda,” Jana domā.
Barībai suņu audzētāji piešķir īpašu nozīmi, izdala to atsevišķi kucēniem, grūsnajām kucēm un pārējiem. Lai uzturu bagātinātu ar vitamīniem, divu hektāru platībā audzē bietes, burkānus un citus dārzeņus. “Junioriem dienā jādod viena biete, kāpostgalva un trīs burkāni, tādējādi viņi remdē kāri grauzt,” stāsta Jana. “Daudziem garšo kārumi, turklāt par tādiem uzskata ne tikai cepumus, bet arī, piemēram, marinētu gurķi un ceptu sīpolu. Mums ir tā priekšrocība, ka mēs visu baru nespējam ar tiem lutināt. Gadās, ka, pārdodot suni, cilvēkam pastāstu šādus faktus, un saimnieks, labu gribēdams, izjauc normālu suņa uzturu. Sākas problēmas – alerģija, izkrīt spalvas, rodas aizcietējumi un žultsakmeņi.”
Speciāli suņu vajadzībām “Rocēnos” audzē trīs buļļus. “Tas ir par maz, pērkam arī no kaimiņiem, ja kāds pārdod,” saka Jana.
Viss ir dārgs
“Grūtnieces nevar barot, kā ienāk prātā. Mūsu mājā visiem ir noteikts ēšanas režīms, stundas un ēdiena saturs. Kucēniem vajag speciālo barību, kas ir dārga. Lai arī suņus audzējam it kā peļņai, nekas pārāk liels nav nopelnāms. Abiem ar vīru sanāk normāla pārdevējas alga – 100 latu mēnesī katram,” rēķina Jana.
Lai dabūtu atļauju suņa pārošanai, tam obligāti jāpiedalās sešās izstādēs, jāizdara tests uz displāziju, kas būtībā ir rentgenoloģiska procedūra, jāiziet psiholoģisks tests (vai suns nav agresīvs, vai bailīgs) un acu tests (šāda veida okulists Latvijā ir tikai viens).
Ciltsrakstus parasti dod desmit viena metiena mazuļiem. Kucēnus 45. dzīvības dienā tetovē un izsniedz kartīti.
“Izdevumi nav mazi, bet ar to jārēķinās. Naudu maksā arī izstādes un dresūra. Es nerēķinu darbu, tomēr ne man, ne vīram neiznāk laika strādāt vēl algotā darbā, ja arī to vēlētos,” saka Jana.
Uzņemas šefību
Katram ģimenē ir savi mīluļi, par ko uzņemas šefību – māca pastaigāties pavadā un pie kreisās kājas. “Meitas (17 gadi) trīs aizbilstamie ir pieklājīgi un inteliģenti pēc dabas, dēla – rotaļīgi. Vīra pārziņā izaug sargsuņi. Tas lieku reizi apliecina – kāds ir saimnieks, tādi izaug suņi,” filozofē Jana. Pati viņa starp suņiem uzaugusi, lai arī ģimenē viss bijis pēc iespējas sterils. “Mamma bija zobārste, vecāmamma – ginekoloģe. Tēvs strādāja muitā. Pie viņa diezgan bieži pieklīda suņi no kuģiem, gandrīz visi gudri un inteliģenti. Trīs bija labi šķirnes suņi. Ar viņiem kopā arī augu tāpat kā tagad mans dēls. Dzintaram ir 12 gadi. Bērnībā slimoja ar astmu, tagad tā “skaitās uz papīra”,” rezumē Jana.
Laukos – veselīgāki
“Esam pārdevuši suņus gan par pieciem, gan 2000 latiem. Ja es laukos cilvēkam pateikšu, ka kucēns ar ciltsrakstiem maksā 300 dolārus, viņš smiesies. Ja es to teikšu jaunbagātniekam, viņš pajautās, kas sunim par vainu,” stāsta Jana.
Pirmo kucēnu tēvu par 800 dolāriem atveda no Krievijas, māti – no Amerikas par 2000. “Pirmos kucēnus tirgojām par 1000 dolāriem, laukos – par 400 ar noteikumu, ka līdzi jāņem vēl bezsugas. Visbagātākie cilvēki Latvijā, mūsuprāt, dzīvo no Kuldīgas līdz Ventspilij, arī Daugavpilī. Tomēr ka katram kucēnam ir savs pircējs.
