Savā atvaļinājumā došos prom uz kalniem, taču par šo došanos prom man vēl svarīgāka šķiet mana izvēle līdz augustam doties prom no sociālajiem tīkliem.
Nekāda portālā “draugiem.lv” sēdēšana līdz vēlai naktij un kontaktēšana tikai…
Nekāda portālā “draugiem.lv” sēdēšana līdz vēlai naktij un kontaktēšana tikai ar telefona vai e-pasta palīdzību. Jau pirmajā dienā jutu, cik ļoti daudz brīva laika man rodas, kuru varētu aizpildīt arī saturīgi. Fotografēju Alūksni vakarā, un tā vietā, lai fotogrāfijas saliktu sociālajos tīklos, es vienkārši varēju baudīt skaistumu. Kā tas bija agrāk, kad tu pat neredzēji, kāda bilde izskatīsies, un, tikai piepildot lentīti, varēji doties to attīstīt. Kas tā bija par dzīvi! Arī dodoties ceļojumā, es vēlos izdarīt to pašu – paņemt līdzi veco “ziepju trauku” un fotografēt uz lentītes. Lai tajā mirklī, kad ieraudzīšu kalnu majestāti, man nenāktu prātā doma, ka tas nudien labi izskatītos manā sociālo tīklu lapā, bet gan vienkārši klusi baudītu. Nekur tās bildes nav jāieliek, pietiks draugiem parādīt attīstītus kadrus. Un tad arī draugus var saaicināt uz tēju un uztaisīt bezgala patīkamu pasēdēšanu, nevis pastāstīt par saviem piedzīvojumiem tikai caur “draugiem.lv”.
Mēs tā bieži darām – biju dārzā, re, kur mans bērns, re, kur es, saule un jūra! Un? Tas viss sakrājas interneta albumos un, manuprāt, zaudē ko bezgala intīmu. Man gribētos, lai šis mēnesis bez sociālajiem tīkliem man iemācītu baudīt mirkli, sajust dzīvi un pārstāt to likt uz interneta paplātes tik ļoti, kā es to darīju iepriekš. Nopirkt lentīti un gaidīt. Vai vēl labāk – beidzot iemācīties pašai attīstīt fotogrāfijas. Tā ir tāda maģija, kurā tu atkal no jauna radi mirkli ar daudz lielāku cieņu, nekā vienkārši iespraužot vadu datorā un ieliekot fotogrāfiju visur, kur vien to var ielikt.
Mums visiem vajag tādas aizbraukšanas, sevis izaicināšanas, sevis sakārtošanas un redzēšanas. Iemācīšanās pārstāt būt paviršiem attiecībās ar sevi un citiem. Tā vietā, lai fotografētu savu bērnu dārza svētkos no visiem rakursiem, mēs varētu viņu aizvest pie upītes vai kādā pļavā, pastāstīt par dabu, par pasauli un ticību labajam. Mēs varētu viņam pastāstīt par to, ka dzīvē pats svarīgākais nav meklēt citu cilvēku atzinību un uzmanību, bet gan iemācīties mīlēt un uztvert otru kā savu brāli un māsu. Ka nevis fotogrāfijas stāsta par cilvēka dzīvi, bet viņš pats. Ka tie ir svarīgākie nospiedumi un tieši tie mums jāiemācās nolasīt. Laika gaitā mēs esam vienkārši palikuši akli.
