Rudens ir kāzu laiks, kad jaunlaulātie mij gredzenus. Bet, lai kāzas būtu jautras un interesantas, vajag labus vedējus, jo viņi ir tie, kas “uztur dzirksti”.
Rudens ir kāzu laiks, kad jaunlaulātie mij gredzenus. Bet, lai kāzas būtu jautras un interesantas, vajag labus vedējus, jo viņi ir tie, kas “uztur dzirksti”. Alūksnes rajonā daudziem, kas savulaik precējās, nemaz nejautājot, bija skaidrs, ka vedēji būs Vēsma un Jānis Līviņi. Kāpēc – ļoti vienkārši. Viņu dzirkstošā enerģija 20 gadus spēja saistīt jaunlaulāto uzmanību.
“Pirmie jaunlaulātie mums ar vīru bija Volšteinu pāris. Jāteic, ka vismaz 20 pāriem esam izdzīvojuši līdzi priecīgo notikumu – kāzu dienu, kā arī sudrabkāzas. Esam bijuši arī goda vedēji Alūksnes dzimtsarakstu nodaļas vadītājas Ilgas Stradiņas rīkotajos pasākumos,” saka V. Kokle – Līviņa.
Vienmēr vajadzēja ko jaunu
Viņa atzīst, ka kopdzīvē ar vīru Jāni nodzīvoti 44 gadi, tāpēc pieredzes netrūka. “Lai arī bija nepatīkami, reizēm atteicām uzaicinājumam būt par vedējiem, jo nevarējām fiziski paspēt. Gatavošanās kāzām bija laikietilpīgs un darbietilpīgs process. Esot par vedējiem, bijām jau apzinājuši, kas ar ko draudzējas un ir rados, tāpēc, ja zinājām, ka kāzās būs cilvēks, kas bijis jau iepriekšējās, nevarējām plānot to pašu. Vajadzēja ko jaunu. Runas vienmēr rūpīgi pārdomāju, kā arī organizēju, lai laikā, kad viesi apsveic jaunlaulātos, saimnieces nepapildinātu mielasta traukus,” uzsver vedējmāte.
Cilvēki ir jāpazīst
“Man patika būt vedējmātei, bet daudzreiz baidījos, vai izdarīšu tā, ka viesi būs apmierināti. Cilvēki ir jāpazīst, jo ar svešiem ir grūti. Vairākās kāzās man bija svešs vedējtēvs, jo reizēm jaunais pāris izvēlējās vedējus, kas nav savā starpā pazīstami. Tad bija grūtāk, jo pirms tam nebijām tikušies un sarunājuši, kā rīkosimies, bet sazinājāmies tikai telefoniski. Reizēm bija kūtri viesi. Kad bija jāiesaistās atrakcijās, viņi bija atturīgi un spītējās pretī. Tad es spītētājiem ieskatījos acīs ar savu dziļo un mazliet aizvainoto skatienu, ka viņi vairs nespēja teikt – nē,” stāsta V. Kokle – Līviņa.
Ir emocionāls pārdzīvojums
“Atceros, ka interesants kāzu brauciens mums bija ar Jāni Kolu, tagadējo firmas “Latvijas energoceltnieks” valdes priekšsēdētāju un viņa sievu Mārīti. Mārīte bija no Gulbenes, un, kad no Alūksnes devāmies uz turieni, izspēlējām dažādas tradīcijas, arī līgavas jaunības vainadziņa aizvizināšanu upes viļņos ar novēlējumiem. Tas bija dziļi emocionāls pārdzīvojums ne tikai jaunajai līgavai, bet arī visiem pārējiem,” jūsmo vedējmāte.
Zogot iekrīt notekgrāvī
Kāzās vienmēr zog līgavu vai arī vedējmāti. “Atceros, ka mani vienreiz nozaga, bet abi ar zagli iekritām notekgrāvī, kas bija pilns ar ūdeni. Interesanta zagšana bija, kad sarakstījās Volšteinu pāris. Meklētāji skrēja pa trotuāru, bet mēs pa māju pagalmiem. Caur pagalmiem vijās šaura un aizaugusi taka, un mēs netīši iekritām kanalizācijas grāvī. Man tikai viena kāja bija netīra, bet zagļiem bija ķēris pamatīgāk. Visi kopā gājām pie kādas akas mazgāties un slaucījāmies uz auklas izžautās bērnu drēbēs ,” smej V. Kokle – Līviņa. Viņa uzsver, ka tagad kāzu laiks tiek spilgti atspoguļots dzejā.
“Kā vedēji pavadījām interesantu laiku, par ko ir saglabājušās daudzas patīkamas atmiņas. Ir gandarījums, ka no tā darba ir tik daudz kas palicis, ka varu rakstīt par kāzām dzejas rindas. Katrā no manām grāmatām ir iekļauts kāds dzejolis par šo tēmu,” atzīst V.Kokle – Līviņa.
