13.gadsimtā visi kari bija sirojumi, kad iebrucēji vispirms laupīja, tikai pēc tam domāja par uzbrukumiem galvenajiem spēkiem, tāpēc gan 1208., gan 1211.gadā Beverīna igauņiem atradās pa ceļam mājup.
13.gadsimtā visi kari bija sirojumi, kad iebrucēji vispirms laupīja, tikai pēc tam domāja par uzbrukumiem galvenajiem spēkiem, tāpēc gan 1208., gan 1211.gadā Beverīna igauņiem atradās pa ceļam mājup. Sīkāk par saviem argumentiem esmu publicējis grāmatās “Ceļš uz Biterīnu” un “Akmenim dziļas saknes”.
“Indriķa hronikā” Beverīnas pils pieminēta daudzkārt, bet tās atrašanās vietu nav izdevies identificēt līdz pat mūsdienām. Galvenais iemesls ir tas, ka pils (pilskalns) nosaukums ļaužu valodā nav saglabājies, tāpēc nav iespējams pilnīgi nepārprotami ar pirkstu kartē parādīt īsto vietu. Jebkuru variantu iespējams apšaubīt, cenšoties pa savam iztulkot hronista atstātās ziņas. Konferences dalībnieki, kas apmeklēja Vijciema Celītkalnu, būdami pārsteigti par pilskalna lielajiem izmēriem, galu galā secināja, ka interesantākais ir pats meklēšanas process.
Īsi par meklējumu vēsturi
Pirmie identifikācijas mēģinājumi attiecas uz baltvācu pētniekiem. Bet jau 20.gadsimta sākumā meklējumos iesaistījās vairāki latvieši, galvenokārt tautskolotāji. Jau minētā Franča Baloža tēvs Beverīnu saskatīja nelielajā Pekas kalnā Kauguru pagastā. Šo versiju centās uzturēt arī pats F.Balodis, kas veica izrakumus.
Citu meklējumu ceļu gāja Pēteris Abuls, kas divdesmito gadu sākumā publicēja atsevišķu grāmatu. Autors analizēja visas tolaik populārās versijas, izdarot secinājumu, ka Beverīna atradusies Vijciema Celītkalnā. Zināms, ka P.Abuls sarīkojis vairākas ekspedīcijas, veicis nelielus izrakumus, bet pēc viņa pēkšņās nāves visi atstātie pieraksti noklīduši.
Vēsturnieks Pēteris Stepiņš visu garo mūžu veltījis, lai pierādītu, ka Beverīna atradusies Vaidavas ezera krastā. Beigu beigās šī aizrautība kļuva par respektējamā pētnieka mūža traģēdiju, jo enerģija tikusi izšķiesta pilnīgi aplamas versijas pierādīšanai.
Ir jāšaubās, vai tanī vietā vispār jelkad bijusi pils, drīzāk senču svētnīca. Citi meklējumi veltīti Burtnieku ezera apkaimei, citi pili meklējuši pašā Valmierā (šo variantu strikti noliedz arheologi pēc izdarītajiem izrakumiem).
Visai nopietni ir aizstāvēta doma par Raunas Taniskalnu (domājams, tur bijusi Rūsiņa Satekle). Akadēmiķis Ēvalds Mugurēvičs, kas rakstīja komentārus “Indriķa hronikas” jaunajam tulkojumam, paliek pie viedokļa, ka Beverīna atradusies Trikātā.
Ieskatam citāts no hronikas: “Ir 1208.gada vēls rudens. Rīgas tirgoņi atceras kādreiz sev atņemtās mantas, tāpēc ar lielākiem ordeņa lībiešu un latgaļu spēkiem iebrūk vaininieku igauņu zemē un krietni pasiro. Pēc tam visā Tālavas mazvalstiņā gaida igauņu pretuzbrukumu, jau laikus ļaudis savācas pilīs kopā ar vērtīgāko mantību.” Tālāk hronista vārdi: “Igauņi, atsaukuši sev palīgā sakaliešus, pēkšņi iebruka letu zemē, Trikātas novadā, sadedzināja dzīvu kādu letu vārdā Vardeks, citus sagūstīja, nodarīja letiem lielus zaudējumus un, aplenkuši Beverīnas pili, veselu dienu uzbruka letiem, kas uzturējās tajā.”
Šī norāde, neminot nemaz citas epizodes, pietiekami skaidri liecina, ka Beverīna atradusies Gaujas kreisajā krastā, kur tā arī jāmeklē.
Kas runā par labu Celītkalnam?
Kamēr jautājums pārāk samudžināts, liela vaļa spekulācijām.
Kādreiz mudināju smilteniešus, lai arī viņi mācās argumentēt savu versiju par Beverīnas pilsvietu Cērtenes kalnā. Pilskalns patiešām varens, tikai kā pretarguments uzreiz jāmin tas, ka pēc 1224.gada Tālavas sadalīšanas Trikātas novads (draudze) nonāca ordeņa īpašumos, bet Smiltene tika piešķirta bīskapijai. Tāpēc kā nopietnākā jāuzskata versija par Trikātu, ja vien tur būtu atrodams tik varens pilskalns. Var domāt, ka senlatviešu pilskalnā bruņinieki uzcēluši savu mūra pili, līdz ar to sapostot visas liecības. Kalns viegli nocietināms, kaut pašaurs. Dabiskie ūdensšķēršļi pat nepieļauj aplenkšanu, jo pilij bija iespējams uzbrukt tikai frontāli caur priekšpili. Viena no Tālavas pilīm tur atradās noteikti.
Bet tagad par Celītkalnu. Pils un divu priekšpiļu plakums aizņem divus hektārus. Priekšpiļu vieta stipri sapostīta, jo muižu laikos tur ierīkoti tīrumi. Kultūrslānis ļoti plāns, pils pastāvējusi tikai “vienu mūžu” – tā bija nesenā pagātnē igauņiem atņemtā zeme. Militārā ziņā – pats nozīmīgākais Tālavas mazvalsts cietoksnis uz visnedrošākajām robežām. Un neviens no hronikā minētajiem pieturas punktiem nerunā pretī tam, ka šeit varētu būt atradusies Beverīna.
Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka Trikātas novada (draudzes) jēdzienu ieviesa krustneši, kuri Trikātā dibināja savu baznīcu, vēlāk arī pili. Novadā ietilpa arī Brenguļi, Plāņi un Vijciems.
Netieši argumenti
Būs aplam, ja atbildi meklēsim tikai hronikā. Lingvistiskā analīze liecina, ka latvieši savu pili saukuši par Bebriņu jeb Bebrīnu, šo domu aizstāv arī rakstnieks Jānis Lejiņš. Tālāk varam analizēt vietvārdus – Bebriņu ramis (pārceltuve), Bebernieki, bet kādos senos rakstos minēta “Bebber Kirche” Miklāvkalnā. Zināms, ka senāk vijciemieši sevi saukuši par beberniekiem.
Tālāk der analizēt seno ceļu tīklu un galveno pārceltuvju vietas pār Gauju. Zemes ceļi senatnē veduši paralēli Gaujai, ir zināmi arī pārējie ceļu virzieni, Cēsis – Trikāta, Cēsis – Smiltene (lietoju mūsdienu nosaukumus).
Daudzkārt esmu aizstāvējis viedokli, ka, meklējot Beverīnu, jāņem vērā arī svētkalnu izvietojums un funkcijas, jo katrai pilij bija noteikta vieta sakralizētajā pasaules ainā, bet šo aspektu zinātne vispār nav pētījusi.
Ko darīt tālāk? Mūsdienās jāizmanto dators. Jāizstrādā noteikts algoritms, datorā jāievada visi zināmie lielumi – hronikas dati, senie ceļi, toponīmikas liecības, apvidus sakrālā aina, seno sirotāju taktika, teiku un nostāstu liecības – un elektronika tad pateiks pavisam nekļūdīgi, kurš no Tālavas ģeogrāfiskajiem punktiem visprecīzāk atbilst Beverīnas pilsvietai.
Un katrā ziņā mums visiem jābūt sava novada patriotiem, iespēju robežās veicinot pētījumus un popularizējot savus novadus, veicinot to iekļaušanu tūristu maršrutos.
Fakts
Valmieras muzeja kolektīvs 27. un 28.septembrī rīkoja zinātniski praktisku konferenci “Es meklēju Beverīnu”, veltītu latviešu arheoloģijas pamatlicēja kaugurieša Franča Baloža piemiņai.
