Arbūzs Mārtiņš sēž pilsētiņas skvērā uz soliņa un gaida kādu, viņaprāt, svarīgu tikšanos. Vasara jau pašā pilnbriedā: noziedējuši agrīnie jasmīni, pagājuši Jāņi un pie garajiem tirgus galdiem jau pārdod pirmās zemenes.
Arbūzs Mārtiņš sēž pilsētiņas skvērā uz soliņa un gaida kādu, viņaprāt, svarīgu tikšanos.
Vasara jau pašā pilnbriedā: noziedējuši agrīnie jasmīni, pagājuši Jāņi un pie garajiem tirgus galdiem jau pārdod pirmās zemenes. “Marketā” vakar bija arī arbūzi, lieli kā vepri un zaļi strīpaini. Mamma solījās nopirkt algas dienā to vislielāko, taču alga vēl pēc nedēļas…
Ir beigusies viena bērnu vasaras nometne īstos laukos, kad viņš pirmo reizi – ne vairs kāds mazais, bet kā ceturtās klases skolnieks – varējis pats par sevi pastāvēt un justies kā svarīga persona visu pārējo pulkā: peldēšanās, dažādas ekskursijas, sports, ugunskura kurināšana vakaros nometnes telts priekšā un dežuranta – ugunskura uzrauga pienākumi vai stundas garumā, kad visi jau salīduši teltīs uz nakts mieru. Tas viss ir bijis tik aizraujoši, arī bērnu kopīgs skrējiens nakts trasītē ar aizraujošiem un nedaudz baisiem piedzīvojumiem nakts piesegā, kad kādā no kontrolposteņiem no krūma izlīda briesmonis, kliegdams un brēkdams, pie pleciem piesietas tukšas konservu bundžas žvadzinādams, un pēc tam, kad pirmais izbīlis pārskrējis un visi sapratuši, ka tas tikai lielo zēnu joks, kopīgais skrējiens ar “briesmoni” tālāk jau draudzīgā kompānijā, dziesmas dziedot. Tas viss ir bijis, un nu atkal apnicīgā pilsētas dzīve ar pienākumu ik dienas iznest atkritumu spaini, atnest no veikala maizi, pienu, nedauzīties ar sētas puikām un pārāk ilgi neskatīties televīziju, nesapulcināt pie sevis puikas, jo viņi pienes ar savām kājām netīrumus un kopīgajās spēlēs piejauc māju…
Garlaicīgi! Mārtiņam ir atkal garlaicīgi. Un vēl ir tikai vasaras vidus! Līdz skolas laikam gandrīz divi mēneši. Dienā mamma ir darbā, un viņam jāklimst vienam ar daudzo – nedrīkst to, un nedrīkst to – ievērošanu. It kā nu viņa redzētu, ko viņš dara un ko nedara. Nevajag jau būt tādam nūģim, kā saka Pēteris, un visus aizliegumus ņemt galvā. Pieaugušie bērnus galīgi nesaprot. Ja esi bijis paklausīgs, iedod naudu saldējumam, pasola svētdien aizvest uz pikniku ezera vai upes malā. Paši tur runājas, reizēm ārdās kā mazi bērni, un nekas atkal neatliek, kā aizņemt piknikā atvēlēto dienu ar paša izdomātām spēlēm: smilšu piļu būvēšanu, bumbas trenkāšanu, ja atrodas zēnu kompānija, un sauļošanos, kamēr āda kļūst sarkana. Garlaicīgi!
Kamēr mammai nebija uzradies tas Vitolds, dzīve bija citāda. Tad viņi abi vairāk runājās par šo un to, spēlēja spēles, brauca ciemos pie omes, mamma saukāja viņu arvien par mīļo zaķīti… Tagad vairs ne!
Vitolds ir iekundzējies mammas istabā, durvīm no iekšpuses ir pielikts krampītis, un bez klauvēšanas durvis vērt nedrīkst arī tad, ja krampis ir vaļā. Mammas draugs jau nav nekāds briesmonis, faktiski otrs vīrietis mājās nav nekas peļams – ir vairāk naudiņas, viņam ir “Opel” zaļā krāsā… Arī Mārtiņu reizēm paņem izbraukumos. Tomēr tas nav tas, kas bija ar tēti… Kāpēc viss tā notika? Vai Mārcis pie kaut kā bija vainīgs? Varbūt neklausīja tik labi, kā tētis gribēja? Nemācījās skolā tik labi, lai dienās izaugtu par gudru cilvēku? Daudz ko Mārtiņš nesaprot no pieaugušo dzīves. Arī savu tēti viņš nesaprot. Kad aizgāja pavisam, gan teica:
Tu vienmēr paliksi mans puika!
Kā tas jāsaprot? Tagad jau viņam atkal ir viens puika ar Marutu. Ringolds vārdā. Krupis tāds! Tētis viņu reizēm stumda ratiņos, tad Maruta atpūšoties. Nesen uzaicināja pastaigā līdzi arī Mārtiņu, un visu laiku to tik vien:
Skaties, kāds tev brālītis! Kāds malacis, jau grib sēdēt!
Kāds brālītis? Tos sauc par pusbrāļiem. Ja mammai ar Vitoldu gadīsies bērns, tas arī nekāds īstais nebūs, bet tikai – pus. Kad kāds no vecākiem aiziet savu ceļu, viss ir citādi. Īstā brāļa vai māsas viņam nekad nebūs… Vitoldu par laimi gan neviens nesauks par viņa pustēti. Viss tagad ir tik sarežģīti.
Šodien tētis ir solījies ar viņu vienu aiziet uz karuseli pilsētas parkā. Mārtiņš aizvien biežāk iemet acis lielajā pulkstenī, kas uz ielas stūra. Jau būtu laiks parādīties. Agrāk viņš bija tik punktīgs! Mamma teica, ka pēc viņa varot uzstellēt pulksteni… Skat! “Marketā” ieiet Uģis ar savu tēti! Abi viens otram pie rokas kā mazi bērni un smejas par kaut ko laikam ļoti smieklīgu. Mārtiņš jau labu laiku apskauž Uģi tieši tāpēc, ka viņi abi tā bieži un draudzīgi kopā staigā, smejas un pa parku brauc ar riteņiem: tēvs ar lielo, Uģis ar pusaudžu. Tagad abi iznāk no veikala ar pirkumiem, Uģa tēvs nes lielu arbūzu, lielāku par futbolbumbu. Garāmejot Uģa tētis Mārtiņam draudzīgi uzsmaida:
Mammu gaidi? Jauks laiks.
Atbildi nesagaidījuši, viņi abi aiziet, atkal Uģis kā tāds pupa lellītis ir pieķēries pie tēva elkoņa. Beidzot nāk arī viņa – Mārtiņa – tētis, bet ne viens – blakus soļo kāds gara auguma vīrs, laikam tēva draugs. Viņi abi jau ir redzēti kopā. Tēvs par viņu saka: partneris.
Sveiks! – tētis saka un dod viņam kā pieaugušam roku. Arī partneris sasveicinās, mājot ar galvu. Lai dotu roku, laikam Mārtiņš ir par mazu. Viņu vēl uzskata par knauķi.
Dēls! Nekas mums šodien no tā karuseļa nesanāks. Citreiz!
Bet, tēti, tu man solīji! – Mārtiņa lūpa savelkas tā kā uz raudām, it kā viņš būtu mazs zēns. Pašam kauns.
Man viena lieta jānokārto, – tētis saka, – svarīga lieta, es tev par to izstāstīšu, baigi interesantā lieta! Tu gribi? Es tev kaut ko nopirkšu! Ko tu gribi?
Neko… – Mārtiņš saka pavisam bēdīgs un, nodevīgu aizvainojuma asaru uz vaiga sajutis, nomurmina:
Es tā gribēju tieši šodien…
Pagaidi brīdi, es tūlīt! – to tētis saka savam draugam, – es tūlīt!
Pēc maza laiciņa ar arbūzu caurspīdīgā rozā kulītē pie rokas viņš iznāk pa veikala durvīm un, atdodot dēlam pirkumu, pabužina viņa gaišo matu cekulu:
Nepūties nu! Tu jau esi liels puika! Saproti, es nekādi uz tiem karuseļiem šodien netieku. Es tev piezvanīšu. Labi? Aiziesim citā dienā!
Un Mārtiņš paliek ar visu arbūzu uz soliņa veikala priekšā. Garām iet cilvēki, bet tie ir sveši cilvēki, un tētis aiziet pa ielu kopā ar to goliātu, to, ar kuru ir jākārto kāda lieta. Arbūzs, liekas, no rozā kules savu sānu izbāzis, smejas Mārtiņam tieši sejā: “Mani tev iesmērēja savā vietā, karuseļa vietā! Ha! Ha! Ha!”
Mārtiņu pārņem trakas dusmas:
Muļķīgais arbūzs! Stulbais arbūzs! Es tevi negribu!
Krosenēs apautā labā kāja sāk spārdīt arbūza sānu. Tad palīgā nāk arī kreisā. Sarkana sula pietek kulē, arbūzs sašķīst gabalos, bet Mārtiņš tikai spārda un spārda, viņam ir tādas dusmas, tādas dusmas, un viņš saprot, ka tās nav uz arbūzu. Pat asaras ir izsprāgušas, tās noslaucīt viņš nemaz netaisās.
Pēkšņi viņš pamana uz sola gala sēžot kaimiņu dzīvokļa vecmammu, Uģa omīti. Viņa skatās tieši šurp un droši vien visu ir gan dzirdējusi, gan redzējusi. Tagad arī Uģis uzzinās par arbūza spārdīšanu un sāks vēl citiem puikām sētā stāstīt, kā viss sākās un kas no tā iznāca.
Kāpēc Uģis varēja sava tēta pirkto arbūzu apēst, bet Mārtiņš savu ne par šo ne to saspārdīja kā tāds nūģis vai muļķis. Mārtiņš ieceļ kulīti ar sasisto arbūzu turpat atkritumu traukā un velkas uz māju. Diena ir galīgi neizdevusies, tomēr dusmas ir pārgājušas. Drīz mājās pārnāks mamma un Vitolds, bet par arbūzu viņš gan neko nestāstīs, tas ir viņa kauns. Nē! Tas ir tēta kauns!
