Nabadzīgā bērna Jēzus kongregācijas(ordenis vai reliģiska apvienība) māsa Mirjama jau kopš 1965. gada dzīvo Varakļānos.
Nabadzīgā bērna Jēzus kongregācijas(ordenis vai reliģiska apvienība) māsa Mirjama jau kopš 1965. gada dzīvo Varakļānos. Ar mīlestību izpilda kongregācijas regulu – uzticēto pienākumu – rūpēties par dzīves pabērniem un daudzbērnu ģimeņu bērniem.
To, ka viņa to dara no patiesas sirds, pierāda bērnu prieks, skaļie saucieni un pretimskriešana, māsai Mirjamai ierodoties skolā uz ticības mācības stundām.
Kad māsai Mirjamai (kristītajā vārdā Teklai Vanagai) bija seši gadi, viņa jau jutusi aicinājumu pieņemt garīgo kārtu.
“Kad man vēl nebija seši gadi, klosterī iestājās mana vecākā māsa Anna. Tajā laikā es jau labi pratu lasīt un ar prieku un izbrīnu uzzināju grāmatā par Svēto Terēzi. Viņas dzīvesstāsta iespaidota, sapratu, ka klosterdzīve ir skaista. Es augu ar domu, ka kļūšu mūķene. No 14 līdz 16 gadiem man bija krīzes periods, kad iekšējā balss nemitīgi strīdējās ar domām. Toreiz prātoju, ka es klosterdzīvi neizturēšu. Iztēlojos, ka klosterī visi staigā ar nopietnām, drūmām sejām, nolaistām galvām, vienmēr tikai lūdzas un gavē. Tā kā biju tāds kustīgs un priecīgs bērns,nospriedu, ka man tur lāgā neies. Bet otra iekšējā balss runāja pretī: “Tu vēlies stāties klosterī.” Šajā cīniņā es paklausīju tai pēdējai balsij,” atceras māsa Mirjama.
Jau pirms astoņpadsmit gadu vecuma Tekla lūgusi, lai viņu uzņem kongregācijā. “Man skolotāja toreiz teica, ka es būtu ideāla komjauniete, paraugs citiem: labi mācos, esmu paklausīga un uzcītīga. Aicināja, lai es pieņemu komunismu par savu mācību. Es to nevēlējos. Vēl tagad atceros, kā skolotāja teica, ka es, arī būdama komuniste, varēšot kādreiz apmeklēt baznīcu. Tomēr man būtu jāklausās arī antireliģiskās lekcijas, kurām,pēc skolotājas vārdiem, vajadzēja atstāt uz mani iespaidu, lai es pati ar laiku brīvprātīgi atteiktos no ticības. Bet no Dieva es nevēlējos atteikties,” saka māsa Mirjama. Viņa jau tad kļuva uzticīga Dievam. “Man stingri noteica, ka es kā ticīga nekomjauniete nespēšu iestāties arī augstskolā. Tādēļ es nemaz 11. klasi nebeidzu,” saka māsa Mirjama
Ir ilgs pārdomu laiks
“Kad jauna meitene iestājas klosterī, vienu gadu viņai ir postulāts (sākumpieņēmums). Tad ieģērbj baltā, skaistā kleitā ar mazu cepurīti un plīvuri. Pēc viena gada tikai sākas noviciāts, kad Svētās mises laikā meiteni, kas vēlas kļūt par mūķeni, ieģērbj ordeņa tērpā altāra priekšā. Priesteris, svinīgi iesvētot katru apģērba gabalu, to pasniedz novicei, lai viņa Dieva godam nēsātu ordeņa tērpu. Divus gadus ilgst noviciāts, un tad novice dod svētsolījumu uz trijiem gadiem. Meitenes Dieva priekšā apliecina brīvprātīgi pieņemt nabadzību, šķīstību un paklausību. Ja pēc trijiem gadiem jaunā māsiņa domā, ka nespēs izturēt klostera dzīvi, tad brīvi var to atstāt. Bet tās, kas nolēmušas palikt uz mūžīgiem laikiem, tad arī dod mūžīgo svētsolījumu. Un viņas uz mūžu kļūst mūķenes,” stāsta māsa Mirjama.
Kad viņa 1965. gada Līvānu katoļu baznīcā aiz slēgtām durvīm devusi mūžīgo svētsolījumu, priesteris svinīgajā ceremonijā uzvilcis pirkstā zelta laulības gredzenu. “Viņš sacīja: “Es tevi saderinu ar Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo dēlu. Tu tagad esi Kristus līgava.” Gredzenā iegravēti vārdi “Palieciet manī, un Es jūsos”. Tas nozīmē, ka man jādzīvo Dieva klātienē,” atzīst māsa Mirjama.
Aiz laimes lidojusi
Kad es astoņpadsmit gadus veca iestājos klosterī, Latvijā bija tikai Nabadzīgā bērna Jēzus kongregācija. “Kad es izstudēju regulu – rūpēties par nabadzīgiem bērniem, kristīgi audzināt jaunatni, pēc iespējas atbalstīt materiālās grūtībās – sapratu, ka esmu īstajā vietā. Kad kā novice biju klosterī, es pa kāpnēm skrēju, priecājos. Es lidoju. Es biju vietā, kas man bija tuva. Es nezināju, kur savu prieku likt. Toreiz viena tante mani pie Aglonas klostera saķēra aiz rokas, sakot: “Meitiņ, prieka dienās par daudz nepriecājies, bet tad, kad nāks bēdu dienas, par daudz neskumsti.” Toreiz vēl grūtības, kas saistītas ar klosteri, neapjautu,” saka māsa Mirjama.
Kad viņa kļuvusi par klostermāsu, bijuši stingrāki klostera noteikumi nekā tagad. “Toreiz bija stingrs noteikums, ka ar radiniekiem varēja satikties tikai smagas slimības gadījumā. Tagad katru gadu atļauts astoņas dienas ciemoties pie tuviniekiem vai radiem. Drīkstam apmeklēt kapusvētkus, kur apglabāti tuvākie cilvēki. Ja precas māsa vai brālis, krista bērniņu, mēs drīkstam pie viņiem aizbraukt ārpus kārtas,” stāsta māsa Mirjama. Ikdiena ir skaista
“Mana diena sākas pulksten 5.30, kad pēc rīta tualetes, sakārtojusi savu istabu, dodos uz rīta lūgšanu kapelā. Katru rītu skaitām psalmus – Laudes. Veltām laiku apdomāšanai, lai skaisti uzsāktu dienu. Pulksten 7.15 ar citām māsām dodamies uz baznīcu, lai piedalītos Svētajā misē. Pēc mises brokastojam un ķeramies pie ikdienas darbiem. Es visvairāk nodarbojos ar bērnu mācīšanu, gatavoju viņus svētajiem sakramentiem arī vasarā. Mācību gadā katru dienu ar velosipēdu dodos uz Stirnienes, Dikšēru, Sīļukalna pamatskolām, Varakļānu vidusskolu un draudzes svētdienas skolu. Mana darbdiena beidzas ap pulksten 24.00. Dienas kārtību apstiprina priesteris,” stāsta māsa Mirjama.
Māsai Mirjamai, lai viņa varētu strādāt skolā, bija nepieciešama augstākā izglītība. “Vēlējos stāties Katehētikas institūtā. Bet man taču nebija beigta vidusskola. 62 gadu vecumā beidzu mācības vakarskolā.
Direktors mani apbrīnoja, ka es mācos labāk nekā astoņpadsmit gadus veci jaunieši. Grūtāk bija atcerēties algebru, bet ar darbu visu var panākt. Vidusskolu beidzu ar labām atzīmēm,” saka māsa Mirjama.
Jāiet, kur Dievs aicina
Māsa Mirjama atzīst, ka klosterī dzīve ir vieglāka nekā ģimenē. “Bet es visu laiku uzsveru – kur Dievs aicina, tur cilvēks jūtas laimīgs. Es jūtos laimīga klosterī.
Kad Aglonas klosteri slēdza, visas māsas izsūtīja uz četrām debess pusēm. Sākām strādāt valsts darbu. Es – Varakļānu slimnīcā par grāmatvedi un veļas pārzini. Staigāju civilajās drēbēs. Tikai atmodas gados varēju sabiedrībā nēsāt ordeņa tērpu. Daudzi toreiz brīnījās, kur es pēkšņi kļuvusi par mūķeni. Bet es tāda biju vienmēr. Cilvēku un Dieva priekšā.
Kad beidzu Katehētikas institūtu, rakstīju darbu par pusaudžu problēmām. Pētīju, lasīju. Par daudzām lietām bija pat kauns rakstīt.
Sapratu, ka šiem jauniešiem dziļi sirdī sāp, ja viņi lieto alkoholu, narkotikas, aizmirstas seksā, izdara pašnāvības. Esmu, lai viņiem palīdzētu,” uzskata māsa Mirjama.
Bērni ir atklāti
Viņa atzīst, ka bērni ticības mācību uztver nopietni. “Es mīlu bērnus. Viņi ir atvērti. Kad es lietū, sniegā un dubļos braucu, kādreiz arī nokavēju mācību stundu. Viņi visi stāv pie skolas. Skrien pretī. Ar mīlestību viņi mani sagaida, apķer, samīļo. Es viņiem mācu pašu labāko, kas ir manī. Un skaisti, ja viņi to sajūt,” saka māsa Mirjama.
