Man acu priekšā it kā aizveras kāds tumšs priekškars. Kustos kā automāts, bez emocijām. Piekrītu Ritas padomam, ka par Karīnas dvēseles stāvokli jākonsultējas ar psihiatru.
Man acu priekšā it kā aizveras kāds tumšs priekškars. Kustos kā automāts, bez emocijām. Piekrītu Ritas padomam, ka par Karīnas dvēseles stāvokli jākonsultējas ar psihiatru. Šo braucienu pie daktera atceros fragmentāri. Karīnu jau rīt varēs iekārtot Jūrmalas neirožu centrā. Atceros, ka Lapiņš mani mierinot saka: “Bērns ir bērns. Varbūt varētu aktīvu ārstēšanos atlikt, taču labāk būs, ja mēs izdarīsim pareizi. Divas nedēļas nav nekāds ilgais laiks. Tiksiet ar sevi galā, un meita vesela atgriezīsies mājās. Par notikušo vairāk ar viņu nerunājiet, tas ir vienreiz izrunāts, un miers ar to.”
Egils vienmēr ir izpalīdzīgs, arī šoreiz atliek savus darbus, un abi ar Ritu ved mūs uz Jūrmalu. Viss notiek, kā vajadzīgs, tikai es pati jūtos, kā viņpasaulē pabijis cilvēks.
28. nodaļa
Četri pakāpieni, divi soļi, četri pakāpieni un divi soļi, trīs pakāpieni un divi soļi, un pēdējie četri pakāpieni, tad esmu Aleksandra slimnīcas zemākajā vietā. Rudens lapas, kas rūpīgi sakrautas kaudzītēs, vēja brāzmas paceltas, sajaucas trakā virpulī un nokrīt uz slaucītā celiņa. Pamanu uz mitrā asfalta nokritušu kastaņa bērnu, brūnu, gludu un vēsu. Ielieku kabatā, lai sildās. Saka, ka kastaņa klātbūtne palīdzot pret sliktām domām. Apmetu līkumu pa iestādes teritoriju, jo beidzot vēlos redzēt, kas notiek šinī mazajā pasaulē. Ievēroju, ka dīku staigātāju kā es, ir daudz: pa divi un lielākos pulciņos. Reizēm aizsteidzas personāls, nospīdinot baltu halāta malu, kas izspraukusies vai nu no mēteļa, vai siltā vatētā halāta apakšas. No pirmā stāva tepat aiz manas muguras pēkšņi atskan monotons kliedziens, tad vēl un vēl – nekad nedzirdēti un šaušalīgi. Satrūkstos. Tā tikai trūka, lai kāds trakais parādītos arī ārā. Pārņem neomulīga sajūta. Līdz šim man bija vienalga, kas notiek aiz palātas durvīm, kamēr tās neatvēra, es skatījos tikai caur restoto logu rudenīgajā ainā, mani neaizskāra šis ierobežojums. Bija vienaldzīgi, vai vēl kavējas vasaras saule, vai sācies rudens lapkritis. Likās, laiks plūda garām bez nozīmes, pasaule bija nereāla, bezkrāsaina un katra diena pagāja bez prieka. Ar šodienu manī pamodusies interese par pasauli, acis atkal ir atvērušās, kaut nesen es negribēju dzīvot un sajust sevi, tik smaga likās tagadne un nākotne. Pagātne bija nogrimusi nebūtībā. Zāles un dakteri ir atgriezuši mani šinī pasaulē.
Tagad es redzu, kā pie dienas stacionāra sienas bagātīgi saziedējušās sārtās rudens vēstītājas – mārtiņrozes. Gādīgas rokas tās izkopušas līdz šās rudenīgās dienas rītam, kad tālu vairs nav salnas. Pamanu trīs kaķus, kas ērti satupušies uz siltumtrases caurulēm. Te laikam ir viņu dzīvesvieta. Konservu kārbās kāds no personāla ielej ēdienu atliekas un kaķi negribīgi noraušas no siltās guļvietas. Arī dzīvnieki ir nodrošināti šai iestādē pret badu un aukstumu. Tagad te ir mana pasaule. Vārti uz veco dzīvi ir vaļā. Gan kaķiem, gan man tie ir atvērti, taču četrkājainā radība to neizmanto, un arī es vēl neesmu gatava eksistēt vārtu viņā pusē. Rudens vējš sapurina koku zarus, atraudams zariem vārgi piestiprinātās lapas. Es nodrebu, pēkšņa aukstuma pārņemta, un eju atpakaļ uz savu nodaļu. Tagad es kāpju uz augšu, bet vairs neskaitu pakāpienus – kāpņu galā ieskatos dīvainajā kāda mākslinieka veidotajā tēlā – cilvēka sejas divdaļīgā maskā. Viena sejas puse it kā smaida ar augšup vērstu lūpu kaktiņu, otra – skumjās nošļukušiem vaibstiem liecina par izmisumu.
