Atpakaļceļā sāk snigt. Milzīgās sniega pārslas pretvējš rauj logiem garām, redzu baltas, nepārtrauktas svītras.
87.
Atpakaļceļā sāk snigt. Milzīgās sniega pārslas pretvējš rauj logiem garām, redzu baltas, nepārtrauktas svītras. Tas mani nomierina un liek ārkārtīgi koncentrēties ceļam. Pirmo reizi mūžā man katrā metrā ir bail no iespējamā ceļa negadījuma. Šodien es neesmu droša braucēja. Esmu sevi pārvērtējusi, gribēdama būt patstāvīga un neatkarīga šofere. Braucēju ir maz. Labi, ka vismaz mašīna neniķojas. Saulstūros pārbraucu nogurusi. Sniegs vairs nesnieg, taču mašīna ir sniega ķēpas aplipusi. Lai rīt varētu braucamais būt cilvēcīgā izskatā, būtu jānoslauka šī baltā putra, taču man tam nav spēka.
Istabā ir vēss. Ielienu aukstajā gultā, bet nevaru atslābināties miegam. Ceļos augšā, vāru tēju. Iekurinu arī plīti, citādi rīt būs vēl aukstāks. Vientulība spiež neciešami. Negribu ne Ārijas Elksnes dzeju, ne ko citu. Beidzot atkal iedzeru miega tableti. Iedzertās miega zāles un sniegainā un slidenā ceļa sekas liek man otrā rītā nogulēt līdz pusdienas laikam. Nesaprotu, vai ir rīts vai vakars, kad no Kalnaārēm atskan Tomasa nepacietīgais zvans: “Kur tu esi iestrēgusi? Pirts sen kuras, un kāzu brokastis galdā.”
Taisnojos par aizgulēšanos kā skuķe. Tiešām pulksteņa rādītāji pacēlušies līdz divpadsmitiem. Ārā dzidrs, auksts gaiss, ziemas saule sola gaišu dienu. Mans “Pasats” izskatās kā sasalis ezis: vakardienas šķidrā sniega putra nu ir salaidusies ledus gālē, un varu tikai nožēlot savu slinkumu. Ar netīru mašīnu braukt nav mans stils, bet nu jau ir par vēlu kaut ko darīt. Tas jāatliek līdz nākamajam atkusnim. Man nepatīk šie transporta pakalpojumi, ko sniedzu Tomasam un viņa draugiem izejamās dienās. Tas var pārvērsties par manu postu. Jāsteidzas, kaut personīgi nav ko nokavēt. Vienīgais, ko es vēlos, ir saunas karstā elpa. Paņemu vēl Tāļa pirkto seksīgo peldkostīmu un ielienu ledusaukstajā mašīnā. Šodien ir piesalis, neslīd, toties ceļš neizceļas ar savu gludumu. Braucu kā pa Kangaru kalniem.
Pēc stundas esmu atkratījusies līdz kāzu namam. Nu iebraucot caur vakardienas goda vārtiem, pamanu jaunajam pārim veltīto vēlējumu: “Ej, Laimiņa tu pa priekšu…” Neatceros, vai arī manās un Tāļa kāzās bija godavārti? Mani sagaida laipna saimniece, muzikanti jau spēlē drastiskas dziesmas, neviens nav garlaicības mākts. Sākas jaunajiem veltīta izsole: piekrišanu gūst jaunās sievas vecā sapņu grāmata, fotoalbums ar vīra vecajām brūtēm, peldkostīmu, kā seksuālo atribūtu kolekcija, kas protams derēs pirts apmeklētājām.
