Aicinu mājā. Elvīra ir nerunīga, un pirmo reizi, kopš viņa ir kopā ar Augustu, pamanu, ka gadi arī viņu nesaudzē.
83.
Aicinu mājā. Elvīra ir nerunīga, un pirmo reizi, kopš viņa ir kopā ar Augustu, pamanu, ka gadi arī viņu nesaudzē. Droši vien dēla izjukušās dzīves dēļ viņa arī ir šeit. Augusts ierunājas, ka gribētu apciemot manus vecākus Liepās, un abi ar Karīnu aizbrauc. Es saprotu, kāpēc. Tas, ko Elvīra grib teikt, nav domāts Karīnas ausīm. Šoreiz Elvīrai nav ne ciemakukuļa, ne viņa pieņem manu aicinājumu uz tēju.
“Nebraucu mieloties, bet sirdi izkratīt. Cietos, cietos, bet nu vairs nevarēju. Skatos, kā tu posti savu dzīvi.”
Nu redzu, ka atkal zibeņus sāk mest Elvīras brūnā acs. Otra – zilā – it kā neitrāla, tikai skarbais brūnais spīdums izstaro Elvīras emocijas.
“Tālis pret tevi vienmēr bijis tik labs, gādīgs, strādīgs. Vai tad tā nebija? Bet tu par viņa labo sirdi atmaksā ar šito dullību. Bez domāšanas tak tu likies gultā ar to pienapuiku – muzikantu. Kauns!”
“Vai jūs viņu pazīstat, ka tā sakāt?” man izsprūk. Redzu, ka Elvīra, jo vairāk runā, jo vairāk satraucas.
“Klausos, ko pasaule runā. Tikai tu esi kā akla un kurla. Acis tev aizmigloja viņa ermoņikas un nekaunība. Muzikants! Dīkdienis viņš ir!” Elvīra kļūst aizvien niknāka. “Būtu domājusi, kā bērni to uzņems. Mātei brūtgāns, un vēl kāds! Ko tu domā tālāk darīt?” Nu viņa aiz šī jautājuma klusē. Arī es klusēju. Ko lai saka? “Tālim jau nekas, viņam viss būs labi, tikai sirds par tavu neķītrību sāpēs. Kad to nožēlosi, tad būs par vēlu. Tālim jau būs sava dzīve.”
Elvīra atkrīt klubkrēslā, un man sametas bail, ka viņai te kas slikts nenotiek ar veselību. Viņa ir pārāk uztraukusies.
“Parunāsimies mierīgi!” es saku. Padodu viņai ūdens krūzīti. Elvīra neatraida un sēž mierīgākā izskatā. Ko lai viņu nomierinot es saku? “Es nevaru attaisnoties. Esmu vainīga gan pret Tāli, gan bērniem,” sāku mierīgi. “Tāli es vairs nemīlēju, tāpēc arī viņš aizgāja.”
“Ak, nemīlēji? Pēc tik daudzu gadu kopdzīves. Ko neteiksi, mīlestība izbeigusies? Es gan tevi par gudrāku uzskatīju. Un nu tā karstā mīlestība uz to sprukstiņu domā nepāries? Ar ko viņš tavu mīlestību noturēs? Ar mūziku? Katru dienu pie gultas spēlēs? Vai viņš var ģimeni, kaut vai pats sevi apgādāt?” Elvīra savu monologu turpina. “Katram cilvēkam kopdzīvē ir arī pienākumi, ne tikai izpriecas un sekss. Kad es Ziemeļos ar Tālīša tēvu kopā sagāju, man nekādas mīlestības nebija, tomēr bija pienākums par to, ko viņš mums labu darīja, ar labu atmaksāt.”
Elvīra pieklust, laikam aizklīst savu atmiņu dārzos. Man viņas bažas par manu un Tāļa šķiršanos ir saprotamas. Tiešām, no malas skatoties, nekāda attaisnojuma manai jaunajai izvēlei nav.
“Bet jūs jau arī no Tāļa tēva aizgājāt,” es ieleju eļļu ugunī. “Taču arī tālāk tā nevarējāt…”
“Man tur bija sveša zeme, Latvija man bija dārgāka par visu. Ivanu aicināju līdzi. Viņš pats atteicās no manis un sava dēla. Lai gan, paldies Dievam, ka nebrauca. Tad es jau sen būtu zem zemes. Viņš bija cietas dabas cilvēks. Cita tautība, citas paražas. Lai viņam vieglas smiltis!” Pēc laiciņa viņa atkal turpina: “Tālis ir daudz izcietis, un arī tagad viņam ir grūta dzīve. Tu domā, viegli viņa dienas iet? Kur vajadzēja arī tavu plecu pielikt, tur tu padevies kārdinājumam ar šito nenoteikto cilvēku, šito pasaules staigātāju.”
“Kāpēc jūs domājat, ka pasaules staigātājs?” atkal man izsprūk.
“Cik viņam gadu?”
“Nu, trīsdesmit! Nav jau vairs nekāds jaunais.”
