Pabrīnos par to, ka aizmirsu interesēties par Tāļa astroloģiskajām prognozēm.
78.
Pabrīnos par to, ka aizmirsu interesēties par Tāļa astroloģiskajām prognozēm. Tātad secinājums ir skaidrs, viņš izslīd no mana interešu loka.
Vakarā, kad satieku no Rīgas atbraukušo vīru, dziļi nopūšos, jo nav nemaz tik vienkārši aizmest prom visu bijušo. Ja Tālis nebūtu alkohola atkarīgais, tad viss būtu citādi. Varbūt es pat atklāti pateiktu: “Man ir cits!” Tagad vēl kādu laiku jābūt piesardzīgai. Mūsu bērnu dēļ es negribētu, lai Tāļa roka pastiepjas pēc alkohola trauka. Vai varbūt vēl neesmu izlēmusi. Laikam gan mums ar Tāli katram mugurā sava dzīves nasta. Man viņš nodod sveicienus no Ralfa. Par dēlu varam neuztraukties. Tēva maks arī dēla vajadzībām nestāvēs uz augstā plaukta. Savukārt es viņam stāstu, kā skolā atzīmējām jaunā mācību gada sākumu.
Es neprasu, vai Tālis apmeklējis arī Lauru – atbildi zinu, ka viņa dabā ir līdzi just. Viņš neprasa, kā es pavadīju pārējo laiku līdz un pēc skolas nodarbībām. Vakarā, kad pienāk miega laiks, saku, ka man sāp galva, bet Tālis savukārt sakrāvis blakus lielu kaudzi neizlasītu avīžu. Starp mums aug biezs atsvešinātības valnis, un mēs neko nedarām, lai to nojauktu. Šoreiz laikam gan rīts nebūs gudrāks par vakaru. Tā arī notiek. Apstākļi sarežģās vēl vairāk. Ieejot no rīta skolā, satieku Tomasu, kas uzsmaida platu smaidu un sasveicinoties izskaidro savu atrašanos skolā: “Tad nu zini – Centis Lācītis mani ir pieņēmis darbā par saimniecības daļas vadītāju. Bezdarba laikmetā, kā redzi, esmu šeit. Pagaidām nekas labāks nespīd. Fāters tā grib mazināt savu vainas apziņu, ka nav pienācīgi mani atbalstījis.” Man tas viss nāk tik negaidīti. Vēl nav skaidrs, kā tālāk ritēs mūsu attiecības. Izrādās, ka viņam iedota arī maza istabiņa skolas internāta mājā. No pārsteiguma pat stundās nevaru saņemties tās novadīt, kā pienākas. Ik pa brīdim aizdomājos, un bērni brīnās par manām pauzēm. Es Tomasu redzēšu katru dienu, mums ir viena darbavieta. Karsta strāva iet caur ķermeni un apstājas sejā. Vai tas ir liktenis vai tikai sagadīšanās? Ja viss jau iepriekš kāda augstāka spēka nolemts, tad jāļaujas tikai straumei.
Uz skolu eju ar satraukumu, jo zinu, ka satikšu Tomu. Pagaidām viņš nemeklē tikšanos, tomēr uzmanību izrāda. Varbūt mūsu pirmo romantisko tuvību pie ezera uzskata par vienīgo? Nolemju pati nekādas tikšanās iniciatīvas neizrādīt. Būšu laipna, kaut gan es pati ar sevi vēl neesmu skaidrībā turpināt iesākto mīlas spēli vai aprimt un apdzist kā ugunskuram lietus laikā. Skolā ierodos laikā, uzposusies kā uz svētkiem. Ja satikšu Tomasu, lai arī viņš redz, cik esmu “forša” mīļākā. Taču stundas beidzas un telpās, kur Toms parasti uzturas, no viņa nav ne miņas. Varbūt kas noticis? Iepriekšējo dvēseles pacilātību nomaina satraukums un vilšanās.
Pēc stundām eju uz Tomasa mītni un cenšos, lai mani neviens nepamana. Viņa istaba ir tālākajā skolas internāta stūrī, koridora tumšajā galā. Beidzot pustumsā sataustu durvju rokturi. Klauvēju! Neviens neatbild. Pēc atkārtotas klaudzināšanas mēģinu durvis atvērt. Tās nedaudz paveras, taču, redzams, no iekšpuses aizkrampētas. Saucu: “Tomas! Vai tu tur esi?” pēc laiciņa durvis veras.
Samiegojies, virsdrēbēs Toms ver durvis. Sajūtu telpā iepriekš lietota alkohola smārdu. To es pazīstu starp simtu citām smakām.
