Lasot ogas, Tālis stāsta, ka esot nolēmis Ralfam vai nu īrēt, vai pirkt mazu dzīvokli studiju laikam.
67.
Lasot ogas, Tālis stāsta, ka esot nolēmis Ralfam vai nu īrēt, vai pirkt mazu dzīvokli studiju laikam. Medicīnas apgūšanai tiešām vajag savu, ne no viena neatkarīgu kaktiņu un finansiālo nodrošinājumu. To sniegt Tālis ir gatavs. Naudas problēmu mums nav bijis, un arī turpmāk bērnu skološanai tēva maks ir vaļā. Diemžēl man par vīra grāmatvedību nav ziņu, tas ir viņa finansu noslēpums. Līdzko kādreiz vaicāju, tūliņ seko atbilde: “Tas nav tik vienkārši! Viss ir apritē. Mani plāni sniedzas tālu.”
Kad prasu, vai nav bailes no reketieriem un konkurentiem, arī atbilde gatava un tikpat trafareta: “Ja no vilka bail, mežā neej!”
Ja es sev kaut ko sakāroju, tad to arī bez atrunām dabūju. Labi, ka manas pirkumu vēlmes neuznāk pārāk bieži. Kopš kāda laika pie Ritas es veicu pirmās humpalu šķirotājas lomu. Tas tagad ir mans hobijs, par ko Tālis savukārt dusmojas. Labi, ka viņam ir maz laika iedziļināties manos apģērbos. Nopirktās drēbes es vienmēr aiznesu mammai uz Liepām. Viņa tām piedod citu izskatu un izmazgā, pielabo, pāršuj. No jauna auduma pašreiz gandrīz neviens nešuj, un laukos ir modē lietoto apģērbu pāršūšana. Karīna gan par apritē bijušām drēbēm aizvien izsakās nicīgi. Viņa ir mūsu lepnā jaunkundzīte, visādu niķu pilna. Viņas raksturs ne tuvu nav tāds kā brālim, bet, zinot Ralfa iespējamās dzīves ķibeles, varbūt tā ir pat labāk, jo ne vienmēr viss gludais un labais izrādās labvēlīgs liktenim. Pašreiz Karīnai laikam sācies pirmais no ģimenes ligzdas izlidošanas laiks: draugi, izklaide, čupošanās. Vecāki ne vienmēr ir autoritātes, šo vietu aizņēmuši draugi. Brāļa studiju sākums izraus robu gan mūsu, gan Karīnas ierastajā mājas dzīvē. Būs pie daudz kā jāpierod. Mājās no Augstajiem kalniem braucam nerunīgi – es vēl neesmu atspirgusi no ballēšanās noguruma. Būs jātīra sēnes, kuru arī salasīts pietiekami. Tālis, nogrimis savās domās arī klusē. Pēkšņi Ralfs, iebraucot ciematā pie lielā pīlādža, iesaucas: “Skatieties, cilvēks karājas!”
Tālis bremzē, mašīna vēl kādus metrus nobrauc, tad apstājas. Tālākais rit zibenīgi. Tālis un Ralfs izlec no mašīnas. Tālis ar to pašu sēņošanas nazi pārgriež pašnāvnieka nāves rīku – auklu. Dzirdu, kā augums dobji atsitas pret zemi. Mēs ar Karīnu sēžam kā sastingušas, esmu pat galvu rokām aptvērusi.
“Cik šausmīgi!” mašīnā iesēdušies, arī abi vīrieši ir šokā. “Tas ir Intars, grāmatvedes Lauras vīrs. Liekas, jau labu laiku kā pakāries. Kā neviens to nav pamanījis? Kas to varēja iedomāties, ka spējīgs uz šādu soli,” tā Tālis.
“Kaut kas tāds man vēl nebija dzīvē gadījies,” Ralfs nepatikā nodrebinās.
“Ārprāts! Tikai tas vēl trūka! Tagad jāziņo policistam, Laurai, ko lai iesāk?” Tālis ir ļoti satraukts. Tādu viņu es neesmu redzējusi. Satraukuma dēļ viņš tikko spēj vadīt mašīnu.
Notikušais drīz saceļ kājās visu ciemu. Kāpēc tas noticis? Intars nav bijis ne dzērājs, ne dzirdēts, ka būtu ar Lauru nesapratušies. Cilvēks ir izlēmis, ka dzīvot nav jēgas un uzvarējusi viņa pašiznīcināšanās tieksme. Jūtos neomulīgi.
