Pēkšņi atceros pavasara braucienu no pilsētas un maltīti ar stopētāju Tomasu.
64.
Pēkšņi atceros pavasara braucienu no pilsētas un maltīti ar stopētāju Tomasu. Kāpēc man radušās šodien kādas asociācijas ar to dienu? Vai tas tiešām man ir ko nozīmējis? Reizēm es atceros šo braucienu un atmiņā saklausu nejaušā ceļabiedra balss tembru. Pagājuši divi mēneši kopš apkārtceļa caur Dzeņumuižu. Vakarā mūs apciemo Rita. Viņa lūdz izpalīdzēt un rītā izvadāt viņu pa parasto tirdzniecības maršrutu. Egils esot “apslimis”, un Rita negrib ļaudis pievilt, jo esot izbraukuma tirdzniecību izziņojusi. Esmu brīva, nekas īpašs rītdienai nav paredzēts, varam braukt. Kādu laiku arī neesam satikušās un brauciena laikā to varēsim atgūt.
Otrā rītā iekrāmējam “humpalas” manā mašīnā un – aidā! atkal ceļā. Šoreiz lietotās drēbes esot no Beļģijas un vietējai gaumei piemērotas. Rita ar savām “humpalām” vienmēr rīkojas akurāti: atsevišķās pakās džinsi, blūzes, svārki, kleitas, bērnu un zīdaiņu drēbes. Atsevišķi gultas veļa un citi taisnie gabali. Labākais, kas interesējis pašu tirgotāju, ir jau mājās atšķirots pašas un draugu izvēlei. Arī es tādā ceļā esmu šo to paņēmusi. Par to nemierā ir Tālis, kas lupatniekus neciena. Finansiālo apsvērumu dēļ mēs, protams, tās varam nepirkt. Reizēm gan, salīdzinot jaunos apģērbus ar šiem, priekšroka pienākas pēdējiem. Trūcīgākiem pircējiem Rita bieži atlaiž kādu grasi, un arī tas cilvēkus piesaista. Savu tirdzniecības stilu vairāku gadu garumā draudzene ir pārdomājusi līdz sīkumiem: labākie gatavie apģērbi tiek pakārti uz pleciņiem jeb pakaramajiem un novietoti pārredzami uz saliekamajiem statīviem, bet sīkumi uz speciāli šim nolūkam iegādātām saliekamajām gultām. Nav nekādas drūzmas un lielas jaukšanās. Vērojot šo Ritas biznesu, atzīstu, ka garlaicīgi tas nav un arī peļņa esot daudzreiz labāka nekā iepriekšējā skolas pavāres darbā. Tirgotājai ir kases aparāts. Katrā vietā tiek samaksāts tirdzniecības nodoklis. Trešā vieta, kur apmetamies pēcpusdienā, ir Dzeņumuiža. Varbūt arī mans stopētājs Tomass iepērkas pie “humpalniekiem”? Kur citur jauni cilvēki var iegādāt labus un modernus apģērbus? Ja nebūtu šādu iepirkšanās iespēju, daudzas ģimenes laikam gan nezinātu, ar ko piesegt savus plikumus. Dzeņumuižas tirdzniecības vieta neizrādās tā labākā. Pircēji ir nīgri, laikam karsts. Labākais arī jau izlasīts. Daži “humpalu” tirgus apsēstie, kas pērk tikai pirkšanas pēc, cilā preci, diņģējas un atrod ko nopirkt. Rita pēcpusdienā visu pārdod par puscenu. Esam arī karstuma nogurušas. Netālā kafejnīca ievilina ar saldējumu un sūras kafijas tasi. Mēs esam arī to pelnījušas. Rita stāsta savus tirdzniecībā piedzīvotos kuriozus.
Kad esam atveldzējušās un atgriežamies pie manas mašīnas, redzu pie tās stāvam Tomasu. Viņu es atpazīstu uzreiz, un kā strāva izskrien caur ķermeni. Vai tiešām šis jaunais vīrietis, kas nav izgājis no prāta, man kaut ko nozīmē? Es pat nosarkstu un, to sajūtot ,samulstu.
“Redzu pazīstamu mašīnu. Gaidu šoferētāju. Varbūt atkal iznāk kopīgs ceļš?”
Iepazīstinu Ritu ar neaizmirsto stopētāju. Tomam jātiek līdz asfaltam. Varam vest. Braucot nemākulīgi attaisnojos, ka esmu tikai draudzenes šofere, ne “humpalu” tirgotāja. Tomass sprēgāt sprēgā ar asprātībām un ir daudz jautrāks un atraisītāks nekā pirmajā
