Manu “pasatu” apdzen vairākas steidzīgas mašīnas. Tas mani nekad nesatrauc, taisni otrādi, man nepatīk astē sēdētāji.
61.Manu “pasatu” apdzen vairākas steidzīgas mašīnas. Tas mani nekad nesatrauc, taisni otrādi, man nepatīk astē sēdētāji.
“Man imponē dāmas, kas šoferē. Tas izskatās tik seksīgi. Mašīna ir pašas vai uzticēta?”
“Pašas.”
“Tad jau jūs esat biznesmene?”
“Vai biznesmeņa kundze, ” papildinu.
“Un kas esat jūs?”
“Kājāmgājējs, vismaz pagaidām, un man patīk, ja mani paved.”
“Paved vai pavedina?” jūtu, ka sāku ar šo jaunekli koķetēt. Gribas paķircināt vedamo.
“Abējādi, sevišķi, ja vedēja ir skaista kā jūs.”
“Domāju, ka glaimojat.” Kaut kas man šinī vārdu spēlē gan patīk, gan nepatīk vienlaikus. Tuvojas populārā braucēju atpūtas vieta Dzirnavkalns. Parasti es te ieturu maltīti. Dienā par ēšanu biju piemirsusi. Tagad, pilsētas steigā nogurusi, jūtos tik izsalkusi, ka mašīnas stūre pati piegriežas pie ceļmalas restorāna. Te reizēm esam pusdienojuši ar Tāli un bērniem. Aicinu uz maltīti arī stopētāju. Viņš atrunājas, jo esot pazaudējis maku un jāiztiekot ar to, ka aizvedīšot bez maksas.
“Ar neēdušu, dusmīgu vīrieti sarunas braucot var nevesties, es jūs varu uzcienāt. Man nepieciešama kompānija,” pārliecinu stopētāju itin viegli. Man sametas žēl šī jaunekļa, kas palicis bez līdzekļiem. Viņš liekas tikai nedaudz vecāks par Ralfu. Tomass tiešām ēd ar apetīti, bet ir mazrunīgs. Acīmredzot kautrējas, ka pusdienas izmaksāju es. Kaut kas mani pievelk pie šī ūsainā jaunekļa. Nesaprotu, kāpēc tā pēkšņi nejaušam ceļabiedram esmu kļuvusi par sponsoru – kā tagad saka. Tālāk braucot, uzzinu, ka Tomass ir muzikants, spēlē kādā ansamblī par akordeonistu un ir solists, jo pasen esot bezdarbnieks. Kaut gan ansamblis lielu popularitāti valstī neesot ieguvis, tomēr ierakstīta pirmā kasete. Pašiem esot arī savs komponists, mūzikas skolas skolotājs. Laba nopeļņa sanākot kāzās un ballītēs.
Dzeņumuižai esmu braukusi cauri vairākas reizes. Te Ritai ir iecienīta tirgošanās vieta, ko nav vēl iekarojuši konkurenti. Varbūt arī tagad izlaist miestiņam cauri un aizgādāt muzikantu mājās? Manī pamodusies žēlsirdība. Kā es uz ceļa pametīšu šo puisi? Pēc sātīgajām pusdienām līdzbraucējs ir runīgāks, bārsta asprātības, stāsta par savām mūziķa gaitām. Jūtos bezrūpīga un brīva. Braucu pat ātrāk nekā parasti. Manī valda kāda bezrūpīga līksme, kas mani nemaz tik bieži nepiemeklē. Kad esmu iebraukusi miestiņā, saniķojas mašīna. Iedegas panelī viena no sarkanajām spuldzītēm un tas ir signāls, ka tālākā braukšana ir riskanta. Nekad nekas liels ar šo mašīnu ceļā man nav gadījies. Sīkās ķibeles vienmēr palīdzējuši novērst garāmbraucēji. Tomass šo to saprotot no motoriem un konstatē, ka satrūkusi ģeneratora siksna. Nolemju, ka par katru cenu mašīna nekavējoši jāsalabo. Mans stopētājs Tomass brīnišķīgi tiek galā ar darba organizēšanu. Pēc pusstundas meistars ir klāt. Tas, protams, maksā, bet, par laimi, visu naudu galvaspilsētā neesmu iztērējusi.
Kamēr labo manu braucamo, Dzeņumuižas kafejnīcā iepazīstos ar Tomasa mītnes zemes, kā viņš to nosauc, labumiem. Kafejnīcā ir silti un mājīgi. Spēlē ansamblis, kurā arī muzicē mans jaunais paziņa. Vakarā paredzēta kāda uzstāšanās, un zēni samēģina. Tomass ne tikai spēlē akordeonu, bet arī dzied. Balss ir patīkama tembra. It kā par godu man, viņš nodzied notikumam piemēroto “Auto, auto, autom’bīli, tevis dēļ man vajag spēt…”
