Tikai atmodas sākumā arī Elvīras apslāpētā atmiņu straume izlauzās uz āru.
Tikai atmodas sākumā arī Elvīras apslāpētā atmiņu straume izlauzās uz āru. Kā kādu čaulu nometusi, viņa izslējās un sāka atklāti paust savu politisko nostāju. Visu, kas notika, uzņemot neticami emocionāli. Baltijas ceļa notikumi daudzus pacēla kā spārnos. Viņas aizrautībā arī mēs visi – Gita, Ralfs, Karīna un Tālis – braucām uz igauņu pierobežu, lai sadotos rokās un apliecinātu Baltijas vienotību. Apskaudu Elvīru par to sajūsmu un starojumu, kas nu bija ap viņu: “Mostas jau Baltija” kļuva par himnu. Gita un Ralfs mutēm vaļā skatījās uz vecomāti, kas nu nenogurusi stāstīja par piedzīvoto. Nebijis Elvīras, šīs latviešu vēstures lappuses aizietu garām bērnu apziņai. Tagad bērniem pat radās priekšstats, ka īstenie latvieši ir tie, kas bijuši represēti.
Tā vismaz izteicās Ralfs. Trešajā klasē Ralfs kopā ar visiem citiem iestājās pionieros. Nu aptvēris savu “politisko kļūdu” nolēma nekavējoši no sarkanā kaklauta atteikties. Varbūt iznāktu vēl arī nepatikšanas, jo jaunās Latvijas tapšana tikko sākās, vecais gars vēl turējās stingri. Skolas direktors visu vērsa par labu. Vecāku sapulcē, ko toreiz sasauca, direktors mierināja sakarsušos prātus: “Tagad jābūt arī diplomātiem, nav tūliņ jāmetas uz ambrazūras. Kaklauti pazudīs paši par sevi. Arī šāda ir vēsture, ko bērni paši izbauda.” Ralfa ietekmē bērni tomēr kaklautus bija sadedzinājuši ugunskurā. Nu dēls jutās īstens latvietis un savas vecmammas cienīgs mazdēls. Galvenais notikums, par kuru visi runāja, bija televīzijas raidījums “Labvakar Latvija!” Kad mēs ekrānā ieraudzījām Sauleskalnā satikto ratiņnieci Irmu ar suneni, kas atkal apceļoja Latviju un “Labvakara” puiši bija patiesi norūpējušies par invalīdes likteni, mēs bijām pārliecināti, ka nāk laiki, kur latvietis latvietim būs draugs, biedrs un brālis, kā agrāk skandināja. Arī Tālim visur gribējās piedalīties un sajūsmināties. Jaunās Latvijas idejas virmoja gaisā. Pacēlās sarkanbaltsarkanie karogi piļu un torņu smailēs, atkal visi dzirdēja tautas lūgšanas melodiju. Pirmo reizi to nodrukātu lasīju “Skolotāju Avīzē.” Ralfs izgrieza no avīzes daudzu piemirstos un pašam nezināmos vārdus un ielika redzamā vietā aiz bufetes stikla, blakus uzlīmei “Runāsim latviski!”. Notika folkloras festivāls, un Latvijas karogus jau plivināja bez bailēm. Visi tvēra pēc avīzes “Atmoda” – to deva no rokas rokā. Tautas frontes abi pirmie kongresi bija kas nepiedzīvots. Latviešu inteliģences kongresa laikā Elvīra un Augusts atbrauca uz Saulstūriem un nebija atraujami no radioaprāta. Abi slaucīja asaras vai aiz katra runātāja, aplaudēja, dzīvoja līdzi, kā bija piedzīvots tikai sporta pārraidēs.
Apcerēs par atmodu aizrautīgi piedalījās arī mani vecāki. Kad Belovežas gāršā Jeļcins, Kravčuks un Šuškevičs parakstīja vienošanos, ka PSRS beigusi pastāvēt, sajūsma un neizjusta līksme pārņēma gan mūsu ciemu, gan visu Latviju. Tautas manifestācija un sarkanbaltsarkano karogu viļņi bija atdzīvinājuši bērnības sajūtu. Ļaunuma impērija bruka un gāzās, neviens to nemetās stutēt, izņemot dažus īstenos komunistus, kas paredzēja komunistu atgriešanos un centās ieņemt atkal vadošos amatus. Tā saukto redīsiņu, kam viens gals sarkans, otrs balts, nemaz nebija tik maz. Pārmeta kažokus uz otru pusi arī mūsu ciemā un atkal rāvās pie varas bijušie priekšnieki. Tomēr tāpat kā jau Gorbačova valdīšanas laikā sabruka Berlīnes mūris, nu arī Latvijas dziesmotā revolūcija bez lieliem upuriem svinēja uzvaru. Radās lielas cerības, ka sākas kas nebijis un skaists. Līdz ar atmodas laiku Tāļa mīļākā nodarbošanās atpūtas brīžos ir preses izdevumu studēšana. Kaut gan iestājies liels papīra deficīts, iznāk daudz agrāk nebijušu izdevumu. Saulstūros ik dienas pirmais darbs – avīzes.
