Tiesa, mūsu saimniecība bija sašaurināta. Ne vairs govs, ne teļu.
Tiesa, mūsu saimniecība bija sašaurināta. Ne vairs govs, ne teļu. Cūku pāris un putni bija mierā vai nu baroti stundu agrāk, vai vēlāk. Lielus priekus man dzīve nesolīja, bet mazi prieciņi gadījās. Arī strādāt es atsāku, kad Karīnai palika trīs gadi.
Nu es biju internāta audzinātāja pēcpusdienās un savas draudzenes, skolas saimnieces Ritas palīdze. Skolotāju bija pietiekami, un es negribēju savu aizvietotāju no darba “izēst”. Jaunie pienākumi mani apmierināja. Karīnu varēju ņemt līdzi uz darbu, kad vecāki Liepās bija aizņemti. Ralfs jau bija ticis līdz sestajai klasei, mācījās gandrīz teicami, nosvērts un gudrs zēns. Tēvs viņam ir lielākā autoritāte. Brīvajos brīžos abi kā salipuši.
Tagad Ralfs jau mācās vadīt automašīnu. Es par to uztraucos, bet abi mani vīrieši bija pārliecināti par sevi. Dēls arī no manis neatrāvās, zināja, kad nepieciešams mani apkampt, nobučot un nomierināt. Ideāls dēls. Mani daudzi apskauda. Arī Rita bieži nopūtās: “Tev nu gan iet kā pa diedziņu: ne vīrs uzpasējams, ne vīramātes diktāts jāklausās.” Pati viņa nu jau bija oficiālā laulībā ar Egilu, par to ironizējot: “Egils jau nav ne zelta gabals, ne pozitīvais tēls, bet viņam ir pieredze no sliktā iepriekšējā laulībā. Ar savu vīrieša gabalu jābūt mierā. Neviens nav eņģelis.”
Astra pēc pamatskolas beigšanas mācījās par kulināri. Rauste bija palikusi kā mokoša bērnības atmiņa, ko Astra bija pāraugusi. Savu skaisto balsi viņa izkopa skolas ansamblī.
Bet Ritas lielākais traucēklis izrādījās nez no kurienes uzradusies Egila māte Evelīna. Vienā dzīvoklī viņi nedzīvoja, bet Egila māte salīga darbu skolā par apkopēju. Viņas vaļasprieks un dzīves saturs bija alkohols. Zaļais pūķis viņu dīdīja ne pa jokam. Brīvās dienas pagāja vienā miglā. Viņa laikam jau nebija glābjama. “Miers no Evelīnas ir tikai tad, kad viņa piedzērusies guļ. Ko nedzērājs tikai domā un atklātībai bieži neizpauž, to dzērājs pasaka bez kādām bremzēm. Man Egila māte ir kā akmens kaklā,” Rita sūrojās. No Egila šinī lietā nekādu palīdzību nevarēja gaidīt. Pats kā šoferis – tālbraucējs bija garos reisos, mātes paradumos viņš nevēlējās iemaisīties. Iespējams, ka arī Egila un Initas laulības izjukšanā Evelīna nebija bez vainas.
Laikam vislaimīgākā šajos gados izrādījās Elvīra. Ko jaunībā nepiedzīvojusi, to kopdzīvē ar Augustu laikam liktenis bija lēmis atgūt. Puķkopība bija ienesīga. Kā dārzniece Elvīra izcēlās ar čaklām rokām, akurātību un uzņēmību. Divas reizes gadā uz astoto martu un pirmo maiju abi ar Augustu brauca uz Ļeņingradu.
